Ķīniešu sociālisms

Šāds kongresa lēmums oficiāli nostāda Sji Dziņpiņu blakus komunistiskās Ķīnas patriarhiem Mao Dzedunam un Denan Sjaopinam, kā arī nozīmē viņa varas ievērojamu palielināšanos, kas šajā gadījumā ir pat būtiskāk nekā fakts, ka biedra Sji sociālisma koncepcijas 14 punktus turpmāk nāksies zināt no galvas ikvienam Ķīnas skolniekam.

Sji Dziņpiņa jaunais statuss ļaus viņam daudz efektīvāk īstenot iecerētos plānus, jo iekšējo opozicionāru un amatpersonu iebildumi pret ĶKP statūtiem vai tajos iekļauta ģenerālsekretāra politiku jau ir pavisam kas cits nekā iebildumi pret atsevišķiem partijas vai tās līdera lēmumiem. Lai cik liela līdz šim arī būtu komunistu līdera ietekme, pilnīgas kontroles pār visām partijas un valsts struktūrām viņam nekad nav bijis – kā dažādu iekšējās opozīcijas grupējumu, tā nesamērīgās birokrātijas dēļ. Šķietami monolītā un hierarhiskā ĶKP sastāv no dažādiem reģionālajiem un interešu grupējumiem, bet daudzās un pretrunīgās intereses vainago viena no pasaulē birokrātiskākajām sistēmām, kuras ietvaros sadarbība pat starp dažādām vienas iestādes nodaļām bieži mēdz būt tik slikta, ka visos līmeņos regulāri nākas veidot tā dēvētās mazās grupas dažādu iestāžu sadarbībai kāda projekta īstenošanas ietvaros. Apzinoties šos trūkumus, Sji Dziņpins vēl iepriekšējā ĶKP kongresā līdztekus citiem nodomiem paziņoja par plāniem līdz 2020. gadam reformēt kopumā 15 valsts pārvaldes nozares, tomēr pārmaiņas notiek lēnāk, nekā plānots sākotnēji, galvenokārt birokrātijas un iekšējās opozīcijas apvienotās pretestības dēļ. Izrādījās, ka, lai panāktu iecerēto, Sji Dziņpiņam nepieciešams daudz vairāk varas nekā līdz šim, tajā skaitā arī jomās, kas tradicionāli atrodas valsts premjera kompetencē.

Tagad, šķiet, Ķīnas komunistu līderis ir spējis kongresā panākt sev vēlamo. Pateicoties šādam fonam, nepavisam nešķiet neizpildāmi arī ĶKP kongresa sākumā pasludinātie "sociālisma ar ķīniešu specifiku" mērķi – līdz 2035. gadam būtībā pārvērst Ķīnu par pasaules politisko un ekonomisko lielvaru nr. 1. Īpaši slēpti šie mērķi gan netika arī iepriekš, tomēr Ķīnas politiskās sistēmas specifikas dēļ skaļie paziņojumi par nākotnes plāniem bieži tika uzskatīti par populistisku nodevu komunistiskajai pagātnei. Tagad var izrādīties, ka plāni ir pavisam reāli, bet paziņojumi – nepavisam ne populistiski.