Kas tad ir šie divi pragmatiskie apsvērumi, kurus, kaut vai neoficiāli runājot, par savu partiju nekaunas minēt politiķi, skaidrojot, kāpēc ārkārtas vēlēšanas galvaspilsētā tiem sagādātu galvassāpes? Pirmais arguments ir īsais līderu soliņš.
Otrais – partiju budžeta stāvoklis, kas ārkārtas vēlēšanas nepilniem diviem Rīgas domes darbības gadiem padara par sasodīti nesaimniecisku pasākumu. Šis nu tomēr ir ļoti interesants apstāklis, jo vēl ne tik sen, sākot Saskaņas un Gods kalpot Rīgai (GKR) vadītās Rīgas domes korupcijas skandāliem eksplodēt citam pēc cita, tā dēvētās latviešu partijas žonglēja kā nu prazdamas, lai tikai nesanāktu tā, ka ārkārtas vēlēšanas galvaspilsētā būtu sarīkojamas vienlaikus ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Toreiz neoficiālais arguments, kādēļ tiek marinēts likumprojekts par Rīgas domes atlaišanu, bija, ka Saskaņa un GKR vienlaicīgas vēlēšanas izmantos, lai mobilizētu sev atbalstu, un beigu beigās vinnēs abās. Kā mēs nu labi redzam, pietika ar pašvaldību ministra krēslu ieguvušā Jura Pūces (A/P) un Nila Ušakova saspēli, lai šāds rezultāts tiktu sasniegts tik un tā. Rīkojot vēlēšanas vienlaicīgi, pārējām partijām arī būtu bijusi iespēja optimizēt savus priekšvēlēšanu izdevumus, bet šobrīd pēc nesen notikušajām Eiroparlamenta vēlēšanām partiju kases, protams, ir patukšas.
Nav šaubu, ka ir notikusi taustīšanās par sponsoru gatavību mobilizēt resursus un nekāds lielais entuziasms pretī nav saņemts, bet tas signalizē par, iespējams, visbīstamāko tendenci, kas "būt vai nebūt ārkārtas vēlēšanām Rīgā" stāstā vispār nav tikusi apspriesta, –
tieši partiju sponsori diktē cinisku un merkantilu taktiku par labu bezideoloģiskas, saimniecisku interešu vadītas koalīcijas sastiķēšanai ar Saskaņas un GKR atliekām, un partijas tam pakļaujas.
Nav šaubu, ka partiju tā dēvētie kasieri ar lielu entuziasmu apgūtu sponsoru finansējumu un uzorganizētu ārkārtas vēlēšanu kampaņu, būtu tikai līdzekļi, bet neviens sponsors negrasās finansēt ideoloģiski un politiski ilgnoturīgu varas kombināciju galvaspilsētā, ja to intereses nesniedzas tālāk par saimnieciskiem lēmumiem, kas ietekmē viņu biznesu.
Par līderu problēmu – pat tāda pirmā lieluma politiķe kā Nacionālās apvienības Baiba Broka pēc vieglprātīgās iezīmēšanās Ušakovu ģimenes galmā varētu vēlēšanās savai partijai sagādāt vairāk neveiklību nekā garantētu ieguvumu. Skaidrs, ka partiju Rīgas domes frakcijās palikuši kadri, kuri savus sarakstus ārkārtas vēlēšanās ar prognozējami izcilu rezultātu diez vai varētu ievest, pat ja visus galvaspilsētas brandmūrus un autobusu pēcpuses nolīmētu ar plakātiem, kuros pozētu kopā ar savas partijas līderiem, kuri aizņemti kādās svarīgākās un siltākās vietiņās, vai tā būtu Brisele, Saeima vai valdība.
Istoričeskijs