Vēsturiski tas nav nekas jauns, jo lielvaru (impēriju) noiešana no skatuves vienmēr notiek pēc vienas un tās pašas shēmas – vispirms tām sāk trūkt resursu tālākai ekspansijai, bet pēc tam arī esošo teritoriju un iekarojumu nosargāšanai. Konkurenti citu lielvaru izskatā, kā arī nosacītie barbari (šā vārda vēsturiskajā nozīmē) tikmēr metas drupināt vēl nesen visvareno kolosu.
Šādām situācijām cilvēce, jāpiebilst, var pateikties par tādām megaceltnēm kā Romas imperatora Adriāna siena un Lielais Ķīnas mūris. Šobrīd visas tās vēsturiskās likumsakarības – kā politiskās, tā ekonomiskās, kuras noveda pie šo celtņu parādīšanās, pilnā mērā attiecas arī uz ASV, un šā iemesla dēļ prezidenta Donalda Trampa centieni uzbūvēt sienu uz ASV un Meksikas robežas ir savā ziņā simboliski.
Jebkurā gadījumā tā ir uzskatāma liecība, ka esošā pasaules kārtība, Pax Americana, faktiski ir beigusi pastāvēt, tā īsti nemaz nesākusies. Tāpat pasaule no vienpolāras de facto jau ir kļuvusi multipolāra. Pašlaik lielie spēlētāji ir trīs – ASV, Ķīna un Krievija –, un nav izslēgta iespēja, ka pārskatāmā nākotnē uz pašu augstāko līgu var pacelties arī Indija, bet noteiktas gribas nodemonstrēšanas gadījumā – arī tā dēvētā kontinentālā Eiropa.
Galvenais jautājums savukārt ir par to, pēc kādiem noteikumiem nākotnē sadzīvos jau esošās un potenciālās lielvaras, jeb par to, kāda būs nākošā pasaules kārtība. Pēdējos iepriekšējos gadījumos šis jautājums ir ticis risināts vērienīgās starptautiskās konferencēs, taču tās visas ir sekojušas tikpat vērienīgiem kariem, ieskaitot divus pasaules karus. Par jauno pasaules kārtību savukārt ir vienojušās galvenās valstis – uzvarētājas, par statistiem pieaicinot savus sabiedrotos un vasaļus.
Arī šoreiz, lai sarīkotu jaunas nosacītās Jaltu un Bretonvudu, ir nepieciešams uzvarēt kādu kopīgu ienaidnieku, tomēr ir problēma ar tā atrašanu. Lielvaru rīcībā esošie kodolieroči padara pat kolektīvu militāru vēršanos pret kādu vienu no tām tikai par pašnāvības paveidu, bet ar ekonomiskām metodēm nav iespējams panākt režīmu nomaiņu pat Kubā vai Ziemeļkorejā. Tomēr ienaidnieks ir nepieciešams, turklāt īpaši ASV ir ieinteresētas ātrā uzvarā, jo pārskatāmā nākotnē konkurenti tikai turpinās pieņemties spēkā un attiecīgi samazināsies Vašingtonas iespējas noslēgt tām izdevīgu darījumu (izmantojot ASV prezidenta iemīļoto izteikumu).
Rezultātā par ienaidnieku, pēc visa spriežot, ir kļuvis liberālais globālisms un aiz tā stāvošais finanšu kapitāls. Nevar neredzēt, ka esošo lielvaru līderi ar lielu entuziasmu cīnās tieši pret tā dēvētajiem globālistiem un šajā ziņā viegli atrod kopīgu valodu. Cits jautājums ir, ka nesokas kopsaucēju meklēšana par citām tēmām, taču par tām varēs parunāt arī vēlāk. Starptautiskajā miera konferencē.
Kopīga pretinieka atrašanas grūtības
Globālā mērogā samazinoties nosacīto kolektīvo rietumu un jo īpaši sistēmu veidojošās valsts ASV iespējām un ietekmei, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par to, kādi būs spēles noteikumi jaunajā, jau multipolārā pasaulē.
Top komentāri
Skatīt visus komentārusUzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
Krējums Saldais
Tavs vārds
Gudrinieks