Tas ir jau pēc kārtas devītais ECB lēmums par procentu likmju paaugstināšanu, atgādina SEB bankas Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš un norāda, ka pagājušajā nedēļā arī ASV Federālā rezervju sistēma (FSR) kopš pagājušā gada sākuma jau vienpadsmito reizi paaugstināja dolāra bāzes procentu likmi. Nākamie ECB un FRS lēmumi gaidāmi septembrī, un nav zināms, vai procentu likmju kāpums turpināsies vai apstāsies.
Lai gan populistiski noskaņotās aprindās ir populāri vaimanāt, ka tādu monetārās politikas veidotāju kā, piemēram, ECB lēmumi ir, ak vai, cik traumējoši, der atcerēties, ka procentu likmju paaugstināšana notiek tādēļ, lai ierobežotu inflāciju. Vienkārši formulējot, procentu likmes tiek paaugstinātas, lai panāktu to, ka tēriņi samazinās (vai vismaz nepieaug) visiem, nevis tikai kādai vienai šaurai sabiedrības daļai.
Tomēr gan jau uz ECB un FRS lēmumu fona atkal kāds pēc popularitātes alkstošs politiķis klaigās, ka valdībai kas jādara, tā sakot, tautas labā, un gan jau atkal pa interneta plašumiem rotēs kāds bezgaumīgi klišejisks cilvēkstāsts par ciešanām, ko šajā gadījumā rada procentu likmju kāpums. Politiķu centieni attēlot sevi kā cīnītājus, kuri kritizē valdību it kā tautas vārdā, bet patiesībā tiecas pēc popularitātes, nav nekas jauns. Turklāt nereti šādiem kritizētājiem, pašiem tiekot pie varas, ar problēmu risināšanu nemaz labi nesokas. Taču vajadzētu paraudzīties plašāk un aizdomāties, ka augsto inflāciju, kas rada nepieciešamību pēc procentu likmju paaugstināšanas, sekmē visai iespaidīgie preču un pakalpojumu piecenojumi. Aģentūras LETA publiskotie Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja Eurostat dati rāda, ka šā gada jūnijā Latvijā inflācija, salīdzinot ar jūniju pērn, bija 8,1%. Tas ir augstāk par ES vidējo līmeni (6,4%) un par eirozonas vidējo līmeni (5,5%). Objektivitātes labad gan jānorāda, ka astoņās ES dalībvalstīs, to vidū Lietuvā un Igaunijā, inflācija bija lielāka nekā Latvijā, turklāt Ungārijā – pat 19,9%.
Interesants aspekts ir tas, ka iespaidīgākā inflācija vērojama ES austrumos. Teorētiski varētu pieļaut, ka ES ziemeļos, rietumos un dienvidos gan pie varas esošie politiķi pieņem tālredzīgākus lēmumus, gan biznesa aprindas nav tik alkatīgas, gan arī patērētāji izdara prasmīgākas izvēles un tas ļauj labāk cīnīties pret inflāciju. To ņemot vērā, arī mūsu valdībai vajadzētu koncentrēties tieši uz inflācijas mazināšanu kā uz patlaban aktuālāko ekonomisko izaicinājumu.