Kā intervijās un privātās sarunās atzīst digitālo jautājumu eksperti, mazā valsts teritorija un samērā vēlā iesaiste tehnoloģiju pasaulē ilgu laiku mums spēlēja par labu, jo nebija vecas infrastruktūras, kuru nav līdzekļu vai vēlmes uzlabot. To var novērot dažviet "vecajā Eiropā". Palīdzēja arī starptautiskie finansējumi, piemēram, bibliotēku ārējais un iekšējais tīkls, kas veidots projektā Trešais tēva dēls, nodrošināja gan datorus, gan stabilu sistēmu. Tiesa, nupat jau tehnoloģijas sāk novecot – interneta ātruma topos vairs neesam pirmajās vietās. To gan nevajag uztvert kā problēmu, jo pašlaik neliels maksimālā ātruma pieaugums neko daudz nemaina.
Šis ir īstais brīdis, kad atcerēties, ka ne jau uzvaras topos un labākie dzelži ir svarīgākie – galvenais ir cilvēks, kas, kā bieži no malas šķiet, tiek atstāts otrajā plānā aiz pašmērķīgas inovēšanas inovāciju pēc.
Ideju projektam Nepieslēgtie deva šogad pavasarī plaši apspriestā situācija ar Limbažu rajona bibliotēkām, kurās algas pacelšana bibliotekāriem notika vienlaikus ar slodzes samazināšanu un attiecīgi arī ar bibliotēku darba laika saīsināšanu. Aizdomāties lika kādas bibliotekāres komentārs, ka viņa cenšas bibliotēku turēt vaļā ilgāk, lai bērni, kas atbrauc no skolas, un strādājošie paspētu tikt pie datoriem. Vajadzība tikt pie datora varētu būt aktuāla daudziem, jo, kā liecina statistika, 21%, proti, piektajai daļai, mājsaimniecību nav pieejas internetam. Protams, vienmēr būs kāds, kuru neinteresē un kuram nevajag, tomēr starp tiem noteikti ir tādi, kuri nevar atļauties vai neapzinās, ka maksājumi internetā ļautu ietaupīt un ka internets ir pilns ne tikai ar kaķu fotogrāfijām, bet arī miljoniem gigabaitu izglītojoša satura. Starptautiski pētījumi liecina, ka izglītības līmenis ir krietni mazāks faktors sociālo plaisu lāpīšanā nekā pieeja modernajām tehnoloģijām.
Latvijā, kur gan politika, gan lielā mērā uzņēmējdarbība vēl aizvien koncentrējas Rīgā, mēs dzirdam, ka skolas tiek slēgtas, ciemi izmirst un lauki tiek pamesti. Var jautāt – vai visi, kas ir pārcēlušies, labprātīgi dzīvo pilsētā? Kāda uzņēmēja Dienai atzina, ka jau ilgstoši vēlas pārvākties uz lauku māju, bet problēmas ar lēno internetu un vēl nesenais elektrības trūkums to neļauj, jo ienākumi tiek pelnīti ar e-veikalu. Lūk, tas varbūt ir viens pavediens, kā atdot dzīvību laukiem?
Valsts savukārt e-vidē rada jaunus pakalpojumus. Tad jājautā – vai jau minētais 21% no tā kaut ko iegūst? Vai tehnoloģiski izolētie ar katru dienu neattālinās no strauji skrienošās Latvijas? Kāds vecākiem, kuriem nav datora un viedtālruņa, labums no e-klases? Kāds prieks uzņēmējam no optiskā interneta kabeļa novada centrā, ja viņa biznesa vietā vēl aizvien tīkls velkas gliemeža ātrumā?
Projekts Nepieslēgtie uzdos šos jautājumus un centīsies noskaidrot ne tikai to, kā dzīvo tie, kuri nav pieslēgti tīklam, bet arī to, kas viņiem rūp un vai valsts un uzņēmēji, šīs bažas sadzirdot, arī atbild.
21% mājsaimniecību Latvijā nav pieejams internets. Laikraksta Diena projekts Nepieslēgtie meklēs atbildi uz jautājumu – kā dzīvo tie, kuri nav pieslēgti tīklam. Iesaisties!
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis
reptilis