Ļaušanās panikai nesola patīkamas sekas

Pirmais, kas minētajā situācijā rada bažas, ir secinājums, ka, redzot visai skaudros Covid-19 saslimšanas datus, valsts likteņa lēmēji paši ir tuvu panikai. Tā savukārt nepalīdz brīdī, kad no partiju smilškastes spēlēm ir jāpāriet pie reāliem risinājumiem krīzes situācijā. Tas, ka valdības lēmumu kvalitāte neliecina par eksaktu briedumu, zināmā mērā jau bija novērojams brīdī, kad brīvdienās tika aizvērti veikali, kuru platība pārsniedza 10 000 m2. Rezultātā visi metās uz platības ziņā mazāka izmēra veikaliem, saspiežoties ciešāk un radot labvēlīgāku augsni vīrusu izplatībai. Arī pēdējie lēmumi par pirmās nepieciešamības preču tirgošanu brīvdienās bija visai sasteigti un tika ātri mainīti, lai kāds pēkšņi nepaliktu bez sērkociņiem. Taču arī ar izdarītajām izmaiņām preču saraksts ir visai diskutējams –, manuprāt, galvenais ir nevis novērst kādu preču apgrozību vispār, bet gan nepieļaut cilvēku pulcēšanos. Ja ir noteikts, cik daudz cilvēku var būt konkrētā veikalā, izpaliks arī preču un pakalpojumu šķetināšana. Turklāt arī nepieciešamo preču klāsts brīvdienās var būt visai atšķirīgs – vienam tie ir sērkociņi, citam tās var būt baterijas, kuras nopirkt nevarēja, lai gan iegādāšanās mehānisms daudz neatšķiras no sērkociņiem. Droši vien visai asas diskusijas raisīsies par Ziemassvētku eglīšu tirdzniecību. Šobrīd pašvaldības ir iedegušas Ziemassvētku egles un uzstādījušas dažādas svētkiem veltītas dekorācijas un instalācijas. Izskatās jauki, taču problēma ir tā, ka šajās vietās nekādi pulcēšanās ierobežojumi netiek ievēroti. Līdz ar to jau iepriekš var uzdot jautājumu, vai diezgan ticamais eglīšu tirdzniecības aizliegums ir efektīvs, ja cilvēki brīvi un cieši pulcējas citur. Turklāt, ja egles nebūs mājās, nevar izslēgt iespēju, ka vairāk iedzīvotāju dosies pilsētu rotājumu apskatē. Ja daudzi iedzīvotāji visai apzināti ignorē noteiktos ierobežojumus, tad, visticamāk, glābiņš nebūs arī lielāka vai mazāka mēroga lokdauns. Vienlaikus, ja tiek runāts par precēm un pakalpojumiem, kuri būs vai nebūs pieejami, masveidā aizverot dažādas iestādes, rodas bažas gan par "izvēlētā saraksta" kvalitāti, gan par to, kas notiks ar valsts ekonomiku un mājsaimniecībām, kuras paliks bez ienākumiem. Rudens cīņa ar Covid-19 pierādīja, ka valdības lēmumiem trūkst gan rīcības ātruma, gan elastības, līdz ar to totāla ekonomikas aizvēršana lielākam mājsaimniecību skaitam nekā līdz šim draud ar pirmās nepieciešamības lietu trūkumu. Valsts ekonomika, raugoties garākā termiņā, droši vien daudz neciestu, taču īstermiņā piedzīvotu šoku un tam sekojošu bankrotu vilnis. To, cik liels varētu būt ekonomikas kritums, zināmā mērā varētu liecināt atsevišķu Rietumeiropas valstu pieredze, kur otrajā ceturksnī pret atbilstošu periodu pērn kritums tuvojās 20% atzīmei vai pat pārsniedza to. Pēc tam, kad ierobežojumi mazinājās, notika visai strauja atgūšanās, piemēram, Francijā, un ekonomikas mīnusi kopumā bija visai niecīgi. Droši vien arī Latvijā ekonomikas kritums pārsniegtu 10%, taču problēma ir tā, ka gan valsts, gan iedzīvotāju rocība šeit ir mazāka nekā Rietumeiropas valstīs, tāpēc sekas būs krietni vien nepatīkamākas.