Fragmenti no intervijas:
Kādā no publikācijām par jomu, kurā darbojaties, manīju, ka cilvēkiem, kuriem nepieciešama kādu viņu dzīvībai svarīgu orgānu pārstādīšana, nākas ilgi gaidīt, jo trūkst donoru. Un problēma, ka cilvēki bieži vien aizliedz sava mirušā radinieka orgānus izmantot transplantēšanai.
Jānis Jušinskis. Tā ir, ka, no vienas puses, mēs attīstām šo jomu, lai izglābtu vairāk cilvēku dzīvību un tajā pašā laikā arī sev palīdzētu – lai nevajadzētu cilvēku ārstēšanā izmantot smagas, dārgas metodes, jo labāk ir pārstādīt orgānu un ļaut dzīvot pilnvērtīgu dzīvi –, bet tajā pašā laikā, kad ir runa par miruša piederīgā orgānu ziedošanu, parasti cilvēki uzņemas uz sevi atbildību un atsaka. Bieži redzam attieksmi – lai citi ziedo, es šoreiz pateikšu «nē». Runājot par orgāna atvēlēšanu citiem, cilvēki nedomā par mirušo vai to, kam to nieri, piemēram, vajag, – viņi domā tikai par sevi.
Šajā gadījumā runa ir par daļu no ķermeņa, kuru pat pēc attieksmes, kāda ir kristīgiem cilvēkiem, dvēsele ir pametusi un kuram lemts pārvērsties par zemi.
J. J. Pret to nav iebildumu ne kristiešiem, ne musulmaņiem, ne vairākām citām reliģijām. Visi saprot – ja ir vēl pēdējā iespēja kādam citam palīdzēt, tā jāizmanto. Jo reizēm transplantācija vispār ir unikāla dzīves izglābšanas iespēja. Un aizgājējs var nevis vienu, bet vairākas dzīves izglābt.
Jolanta Baranovska-Kaša. Es par šo jautājumu ļoti bieži domāju. No vienas puses, mūsu sabiedrībā ir ļoti izteikta līdzi jušana līdzcilvēkiem, cilvēki labprāt iesaistās dažādās akcijās, daudz saziedo. Un ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem.
Taču, kad runa ir par orgānu ziedošanu pēc nāves, iestājas līdzjūtības trūkums, pat merkantilisms, jo mēdz būt pat gadījumi, ka mirušā tuvinieki prasa naudu.
Domāju, kas gan pie tā vainīgs. Varbūt mēs paši, jo maz stāstām par savu pieredzi? Bet ir jau arī tā, ka daudzi kautrējas runāt par savām problēmām. Arī es pati, kad, jauna būdama, saslimu, no sākuma biju noskaņota, ka nevienam par to neteikšu.
Tās slimības taču nav saistāmas ar kaut kādu, atvainojos, netiklu dzīvesveidu. Proti, slimība var skart jebkuru no mums?
J. B.-K. Tieši tā! Es nevarēju iedomāties, ka saslimšu – biju vesela, sportiska, mani vecāki veseli. Pēkšņi vienā brīdī nepieciešama dialīze. Nevarēju saprast, kāpēc tas skar mani! Un, ja kāds atsaka sava mirušā radinieka orgānu izmantošanu citu veselības atjaunošanai, viņš ar to smagi slimajiem novēl drīzāku nāvi.
Nevēlēšanās ļaut izmantot miruša cilvēka orgānus nav saistīta ar neuzticēšanos mediķiem, proti, varbūt cilvēkiem ir bažas, ka kāds ar to nopelnīs, jo visādi stāsti dzirdēti par orgānu tirgošanu? Jo vairāk tāpēc, ka notiek šo orgānu apmaiņa ar citām valstīm, ja tie nav piemēroti vietējiem.
J. B.-K. Es ar šiem jautājumiem esmu saistīta kopš 1995. gada, varu simtprocentīgi apgalvot, ka pie mums šajā ziņā viss ir godīgi.
J. J. Ir strikta valsts kontrole pār šo jomu, informācija par donoru un recipientu tiek sīki dokumentēta un saglabāta.
J. B.-K. Ir gan arī dzirdēti konkrēti gadījumi, ka cilvēki saskatās filmas, saklausās baumas un tad dzīvo bailēs, ka viņus uz ielas noķers, ieliks mašīnā, izņems nieri... Kā var kāds pieaudzis, izglītots cilvēks kaut kam tādam noticēt?! Pirmkārt, lai izņemtu nieri, jāveic nopietna operācija, pēc kuras vismaz dienu jāguļ, vēderā paliek rēta, kādu laiku pēc tam jūtamas sāpes, tas nav tā, ka pamosties un nezini, vai tev niere ir vai nav.
J. J. Ne mašīnā, ne šķūnī, ne aiz miskastēm neviens tādas operācijas neveic. Protams, filmās visu ko var izdomāt, bet reālajā dzīvē šajā jomā ir strikta kartība, ir tehnoloģijas, kas jāievēro.
Jums pašai ir pārstādīta niere?
J. B.-K. Man niere ir pārstādīta pat trīs reizes. Pirmo reizi 1995. gadā, taču neveiksmīgi, tad 1997. gadā veiksmīgi, es pat bērniņu pēc tam dzemdēju. Dzīvoju aktīvu, pilnvērtīgu dzīvi, strādāju, maksāju valstij nodokļus. Ja man nebūtu bijis šīs iespējas, es pēc šiem 20 gadiem labākajā gadījumā varbūt vēl ietu uz dialīzēm, bet tādu nav daudz, kas tik ilgi iztur, arī manis, visticamāk, vairs nebūtu.
Sākumā runājām par to, ka tuvinieki neļauj izmantot aizgājēja orgānus. Kā cilvēks pats var noteikt, ko drīkst, ko nedrīkst darīt ar viņa ķermeni pēc nāves?
J. J. Katram ir iespēja aiziet uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un izdarīt ierakstu Iedzīvotāju reģistrā, ka atļauj vai neatļauj izmantot orgānus. Ja būs liegums, neviens pat šo jautājumu vairs neaktualizēs. Turklāt persona var viedokli mainīt, veicot attiecīgas izmaiņas reģistrā.
Tajā brīdī, kad jums ir zināms cilvēks, kurš, piemēram, cietis autokatastrofā, un viņa orgāni būtu izmantojami, jūs skatāties ierakstu Iedzīvotāju reģistrā?
J. J. Tieši tā! Ja nav reģistrēts liegums, tālāk viss atkarīgs no tā, vai mums ir laiks apzināt radinieku gribu vai nav.
Vai sistēma ar personas gribas reģistrēšanu nav pārāk sarežģīta?
J. J. Var arī caur Latvija.lv, izmantojot elektronisko parakstu. Bet te arī jāņem vērā, ka tad, ja cilvēks ir pret kaut ko, viņš drīzāk ir gatavs aktīvai rīcībai – streikam, demonstrācijai, šādam ierakstam reģistrā utt. – nekā tad, ja ir par. Tāpēc Latvijā šajā jomā ir spēkā piekrišanas prezumpcija – galvenais, ko mēs pārbaudām, ir, vai nav aizlieguma, un, ja tāda nav, tiek uzskatīts, ka cilvēkam šajā jautājumā nav iebildumu.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 3.jūlija, numurā!