Ir saprotami tās lielie filozofiskie uzstādījumi, kas parasti tiek atreferēti ārlietu ministra ikgadējā uzrunā Saeimai, – piederība Rietumu sabiedrībai, līdzdalība NATO un Eiropas Savienības (ES) stiprināšanā utt. Tas ir pašsaprotami un nav mainījies kopš 90. gadiem, kad Latvija vēl tikai tiecās iekļūt šajās un citās starptautiskajās organizācijās, tā garantējot sev mieru, drošību un diemžēl līdz galam nerealizēto pārticību. Taču ārlietu ministra Edgara Rinkēviča nu jau ļoti ilgajā ministrēšanas periodā, un jo īpaši pēdējos gados – Krišjāņa Kariņa valdības laikā –, dažkārt ir vērojamas paskaļas voluntāras iniciatīvas (kā Baltkrievijas karoga demonstratīvā nomaiņa Pasaules hokeja čempionāta karogu stendā), kuru atbilstība Latvijas nacionālajām interesēm ir visai apšaubāma. Un, lai gan tās parasti tiek nomaskētas zem saukļiem, ka jāizstāv vērtības, cilvēktiesības utt., tās bieži vien vairāk atgādina pavāju, nepārdomātu, uz atsevišķām akcijām balstītu ārpolitiku, kurai nav nekādas praktiskas nozīmes šo vērtību patiesā iedzīvināšanā pasaulē. Patiesībā – lieku mutes virināšanu!
Pēdējais piemērs – premjera Kariņa (pēc sākotnējas ārlietu ministra Rinkēviča iniciatīvas) solis, parakstot Luksemburgas premjera iniciēto vēstuli Eiropas Komisijas un ES padomes vadībai it kā geju, lesbiešu un transpersonu atbalstam, bet reāli – Ungārijas nosodīšanai, kas atļāvusies pieņemt likumu, kas cita starpā aizliedz skolās popularizēt netradicionālas seksuālās attiecības vai dzimumu maiņu. Neiedziļinoties šī likuma saturā, kurā nekas gejus, lesbietes vai transpersonas diskriminējošs būtībā nav atrodams, svarīgāka šķiet šī soļa politiskā jēga vai, precīzāk, tās trūkums.
Un, proti – minētās vēstules parakstītāju vidū skaidri iezīmējas robežlīnija, kas atdala tā saucamās "vecās" jeb "pareizās" ES dalībvalstis no bijušās "sociālisma" nometnes valstīm – "jaunajām" ES dalībvalstīm. No pēdējām bez Kariņa Ungārijas nosodīšanai mērķēto vēstuli parakstījusi tikai Igaunijas premjere Kaja Kallasa. Visas pārējās atturējās, kas ir pilnībā saprotams. T. s. vecās Eiropas ar Franciju un Vāciju priekšgalā uzpūtība un nebeidzama vēlme pamācīt "Eiropai" īsti nepiederošos mežoņus no Austrumiem (XIX gadsimtā Austrijas impērijas ārlietu ministrs Klemenss fon Meternihs definēja, ka Eiropa beidzas Frīdrihštrāses galā Vīnē) mūsdienās parasti tiek politkorekti maskētas. Taču naivi iedomāties, ka tās neeksistē. Un Kariņa gājiens šajā kontekstā nav vērtējams nekā citādi kā servilisma izrādīšana ES onkuļiem un tantēm, kārtējo reizi lieki bojājot attiecības ar kādu no mūsu dabiskajiem partneriem uz ģeopolitiskās skatuves.