Meļņiks: Ar ko mūsējie labāki?

Bet, stāvot drošā attālumā un kritizējot, riski mazāki. Var šausmināties gan par dūru vicināšanu, gan tās sekām - re, tam jau zila acs, bet šitam - saplēstas drēbes. Un tūlīt salīdzināt, cik glīti uz tā fona paši izskatāmies.Jā, pie mums šobrīd mierīgi, bet vai tas dod pamatu apgalvot, ka visādā ziņā esam labāki? Nebūšanas kaimiņos varētu būt labs pamats beidzot paskatīties spogulī un izvērtēt, vai daudz kas no miera laikā "sastrādātā" nav nesis tikpat postošas sekas kā īsā laikā kaimiņiem viņu konfliktā. Protams, respektējot valstu un pieejamo resursu mērogus.Svaigākais mūsmāju piemērs - elektrības tirgus liberalizācijas pārcelšana uz pēcvēlēšanu laiku pēc tam, kad jau ieguldīti milzīgi privātie un valsts līdzekļi tās nodrošināšanā. Zaudējumi tiek lēsti līdz pat 40 miljoniem. Plus vēl pamatīgi iedragātā vietējo un ārvalstu investoru uzticēšanās valstij. Tā ir cena, ko valdošie politiķi maksā no valsts kabatas par iespēju arī turpmāk palikt pie varas (vai KNAB te nekas nebūtu sakāms?).Un tas pat nav atsevišķs gadījums - varam saukt citu pēc cita: airBaltic pastarpinātā nacionalizācija, Krājbankas slēgšana tā, ka galvenie cietēji ir nevis bijušie īpašnieki, bet gan noguldītāji. Muļļāšanās ap Ķemeru sanatoriju (protams, valsts pārstāvjiem vieglāk ir distancēties no investora meklēšanas, sakot, ka tā ir administratora un varbūt Jūrmalas problēma). Liepājas metalurga epopeja. Blēdību auras apvītā pasažieru vilcienu modernizācija. Joprojām "gaisā pakārtais" jautājums par mikrouzņēmumu nodokļa celšanu vai necelšanu no nākamā gada. Ar šo gadu ieviestais aizliegums koncerna ietvaros pārnest zaudējumus no viena uzņēmuma uz otru, tā palielinot nodokļu slogu un mazinot interesi Latvijā darboties un investēt līdzekļus lielajām daudznozaru kompānijām. Brutāla augstu amatu dalīšana valsts uzņēmumos par nopelniem partiju un to līderu labā, kas itin nemaz neliecina par labu valsts īpašumu pārvaldību. Un tā var saukt vēl un vēl.Paņemsim citu aspektu. Kā galveno Ukrainas problēmu cēloni bieži pieminam lielo krievu tautības cilvēku īpatsvaru, kas turklāt blīvi koncentrējies austrumu reģionos. Skatoties uz citām valstīm, mēs sakām, ka šāda sašķeltība divās kopienās ir ļoti bīstama, bet kas tajā pašā laikā notiek mūsu pašu sociālajos tīklos? Agresīva vārdiskā konflikta eskalācija starp tā saukto latvisko un krievu partiju vadošajiem politiķiem un viņu faniem! Vēlēšanu tuvums pilnīgi aizmiglos skatu. Ar ko šī "kasīšanās" vidē, kur katrai pusei jau ir definēta sava nostāja un viens otru pārliecināt nevar, ir labāka par to konfliktu, kas šobrīd vērojams Ukrainā?