Tiesa nostājās valdības pusē, paziņojot, ka prezidenta atteikšanās apstiprināt amatā kādu no ministriem ir pielīdzināma "prezidenta atteikumam pildīt viņa konstitucionālās tiesības", kas nozīmē "nespēju īstenot mandātu", padarot iespējamu parlamenta priekšsēdētāja vai premjerministra nozīmēšanu par prezidenta pienākumu izpildītāju.
Šeit jāatgādina, ka Moldova ir sašķēlusies divās politiskās nometnēs – prokrieviskajā un proeiropeiskajā, konfrontācija starp kurām ar mainīgām sekmēm turpinās jau vairāku gadu garumā.
Spēku samēri ir līdzīgi, par ko liecina arī fakts, ka valsts parlamentā neliels pārsvars ir proeiropeisko (vai sevi par tādām dēvējošo) partiju koalīcijai, savukārt 2016. gada oktobrī notikušajās prezidenta vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvarēja prokrieviski noskaņotais sociālistu kandidāts Dodons. Tā kā Moldova ir vairāk parlamentāra nekā prezidentāla, lielākajā daļā gadījumu Dodona uzvara nav ietekmējusi valsts kopējo kursu, jo prezidenta pilnvaras daudzās jomās ir ierobežotas. Viena no retajām jomām, kur pamatlikums atvēl prezidentam plašāku rīcības brīvību, ir aizsardzība – prezidents ir bruņoto spēku virspavēlnieks, un bez viņa piekrišanas ar aizsardzības politiku saistītas darbības nav iespējamas. Rezultāts ir virkne konfliktu starp parlamentu un valdību no vienas puses un prezidentu no otras.
Atrisināt konfliktus vajadzēja Konstitucionālajai tiesai, taču tās lēmums izrādījās vairāk politisks nekā juridisks. Problēma ir tur, ka Moldovas pamatlikums paredz tikai vienu prezidenta atstādināšanas procedūru – tā ir jāierosina vismaz trešdaļai parlamentāriešu un jāatbalsta kā divām trešdaļām visu deputātu, tā referendumā, kas šobrīd nav reāli. Tāpat konstitūcijā nav ne vārda par to, ka prezidentu var atzīt par nespējīgu "pildīt mandātu", ja viņš un parlaments nespēj vienoties par kādu no ministru amatu kandidātiem, un loģiski, ka Dodons jau atteicies atzīt tiesas lēmumu, dēvējot to par "varas uzurpēšanu".
Riskanto un neskaidro iespēju, kā arī slideno juridisko argumentu dēļ tiesas lēmums diezin vai novedīs pie mēģinājumiem atstādināt Dodonu, un līdzšinējais pata stāvoklis turpināsies vismaz līdz 2019. gadā gaidāmajām parlamenta vēlēšanām.
Moldovas valdība un prezidents turpinās ignorēt viens otra rīkojumus, savukārt valsts turpinās atrasties kaut kur pa vidu starp austrumiem un rietumiem.
Šādā situācijā ikviens strīdīgs lēmums var nosvērt svaru kausus par labu vienai vai otrai pusei, un pastāv bažas, ka Moldovas Konstitucionālā tiesa ir pieņēmusi tieši šādu strīdīgu lēmumu, kas beigās var kļūt par trumpi nevis proeiropeisko, bet prokrievisko spēku rokās.