Klausoties valdības vadītāja gadu mijas uzrunu, bija acīmredzami, ka Kučinskis un viņa tuvējais loks jūtas ļoti komfortabli, tādēļ savus spriedumus un izteiksmes formu nepakļauj nekādai kritiskai analīzei. Citādi tie, kas premjera runu rakstīja, pārlasīja un slīpēja, būtu kautrīgi iekāsējušies un ieminējušies: klau, Māri, nav jau tā, ka vairums tautiešu, pie kuriem tu vērsies, dzīvotu kaut viduvējā, bet labklājībā un uz jauno gadu skatītos ar lielu paļāvību, tādēļ tevis teikto "mēs esam nodzīvojuši labu gadu" un "mūs gaida izcils gads" kāds var uztvert kā paštīksmināšanos par elites uzdzīvi vai vismaz izsmiet. Vai tiešām visi dārgie tautieši var pievienoties šādam vērtējumam? Nemaz nerunājot par to, ka premjera gadu mijas uzrunas dinamika un izteiksmes forma burtiski kopē Kalvīša runu par septiņiem trekniem gadiem, kas tika ar pārliecību solīti, de facto atrodoties finansiālas bedres priekšā. Acīmredzami jaunās (vecās) varas aizmirsts atgādinājums, ka
sulīgi noapaļoti vārdi un politikas iepakošana ideoloģiskā čaukstpapīrā vien tās veiksmi negarantē.
Tādēļ zīmīgi, ka Kučinskis knapi nobalansēja uz naža asmens starp sev neapstrīdami piemītošo sirsnību un slavenā plātībnieka Pietuka Krustiņa tik iemīļoto uzrunu "mīļie tautieši!". Ļoti apsveicami, protams, ka premjerministram atšķirībā no Valsts prezidenta vārdi nesapinās politkorektumā un viņš uzdrīkstējās Latvijas ļaudis uzrunāt par "dārgajiem tautiešiem", tā aptverot visu iedzīvotāju kopumu, kas jūtas piederīgi mūsu valstij neatkarīgi no viņu dzimtās valodas.
Vējonim turpretim pietrūka dūšas uzrunā vērsties pie latviešiem, bet līdz iekļaujošajai formai "tautieši" prezidenta runas rakstītāji neaizdomājās. Rezultātā daudzi prezidenta gadu mijas uzrunas skatītāji tālāk par atsvešināto uzrunu "dārgie Latvijas iedzīvotāji" netika. Tā tikpat labi aptver caurbraucējus, tūristus, kā termiņuzturēšanās atļaujas saņēmējus un pavisam droši nav tas, ko tauta sagaida no valsts pirmās amatpersonas. Vējoņa klusās ilgas pēc pārvēlēšanas sāk sevi nodot, uz āru izpaužoties kā nedrošība un acīmredzama vēlme būt labam visiem, jo kurš gan var prognozēt, kādi spēku samēri būs jaunajā Saeimā, kurai nākamgad būs jāvēl Valsts prezidents.
Vēsturisku iemeslu dēļ latvietis saviem valstsvīriem vienmēr dos lielāku uzticēšanās rezervi, kādu tie varbūt ir pelnījuši, tādēļ, lai arī par Vējoņa un Kučinska runām ir pamats gan ironizēt, gan pukoties, tas vien, ka mēs pusnaktī pēc Rīgas laika uzklausījām politiķus, kuru palikšanu amatos mēs šoruden varēsim ietekmēt brīvās, demokrātiskās vēlēšanās, ir pamats gaišākam skatam uz visu valsts problēmu pakāpenisku atrisināšanu.
Helena
Trollis JT
TYT