Vai no, visticamāk, vairākos simtos mērāmo protestētāju skaita var izdarīt secinājumu, ka briest jauns populisma vilnis, spēcīgāks nekā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām? Pagaidām jautājumus izraisa krastmalā sanākušās publikas, visticamāk, ļoti pretrunīgais sastāvs, ko var nojaust kaut vai pēc tā, cik ļoti dažādi savas izglītības, sociālā stāvokļa un ienākumu ziņā ir tie līdzcilvēki, ar kuru skepsi pret Covid-19 un valdības lēmumiem mēs paši saskaramies ikdienā.
Tas nozīmē, ka atbildes, kādas šie protestētāji sagaida no valdības un partijām, ir ļoti atšķirīgas un piedāvājums viņiem bez ierunām izvēlēties starp valdības aklu atbalstīšanu un sazvērestības teorijām nebalstās dziļā situācijas izpratnē.
''Būtiskākais ir tas, ka nav svarīgi, vai mēs ticam valdībai vai sazvērestības teorijām vai neticam nekam,'' savā piektdien daudzās interneta vietnēs publicētajā uzrunā sabiedrībai rezumēja Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars. Pēc konteksta spriežot, Dzintars to domāja kā bargu norādi, ka joki mazi un ir jānoliek pie malas antipātijas pret kādām partijām un politiķiem, – šī ir tā reize, kad krīzes pārvarēšanas vārdā jāklausa, jo vidusceļa nav, ir tikai otra iespēja – ticēt sazvērestības teorijām un turpināt izplatīt bīstamo vīrusu.
Kustības Par! līdera Daniela Pavļuta piektdien publicētais uzsaukums ''Karadraudzi Kariņam!'', šķiet, vairāk bija mērķēts uz norobežošanos no atsevišķu ministru un koalīcijas partneru acīmredzamajiem centieniem klupināt premjerministru, ne tik daudz kā aicinājums būt atbildīgiem pirms sestdienas protestiem. Vienā gan Pavļutam ir taisnība – kad viņš uzsver, ka ''mazināt neziņas radītās šaubas un atgūt uzticēšanos varam tikai ar iepriekšējo kļūdu labošanu, lietpratību, prognozējamu rīcību, labu komunikāciju un saliedētu komandas darbu''. Šis nu ir tuvāk patiesībai nekā Dzintara ultimāts izvēlēties starp bezierunu uzticēšanos valdībai un sazvērestības teorijām.
Arī Valsts prezidents Egils Levits dienu pirms protesta pasākuma izplatīja īsu un, jāteic, ''visiem un nevienam'' mērķētu uzrunu, izvairoties uzrunāt kādu konkrētu sabiedrības grupu, atturēt no kādas konkrētas rīcības. Šis laiks ir grūts, es izprotu katra cilvēka pārdzīvojumus un nedrošību par nākotni, nenoliedzu tiesības uz domas un vārda brīvību, bet izturēsimies atbildīgi pret līdzcilvēku veselību – apmēram šāds bija Egila Levita vēstījums. Palika iespaids, ka prezidents nedaudz baidās no sadusmotajiem cilvēkiem, tādēļ piesargājas viņus uzrunāt tieši, lai nesaņemtu tikpat tiešu atbildi, un atstāj katra paša ziņā – attiecināt šos vārdus uz sevi vai ne. Līdz ar to grūti iedomāties, ka kāds pēdējā brīdī pārdomāja doties uz krastmalu Rīgā, tieši Valsts prezidenta uzrunāts.