Saprotams, ka cenu kāpums skars arī citus iedzīvotājus, un te vairs nav runa par atsevišķām patērētāju grupām, bet arī par uzņēmumiem, skolām un veselības aprūpes iestādēm, respektīvi, par visu sabiedrību.
Pirms desmit gadiem bieži tika teikts, ka "Latvija ir uzsēdināta uz Krievijas gāzes adatas", šo frāzi attiecinot uz austrumu kaimiņzemes gāzes plašo izmantojumu mūsu valsts energosaimniecībā. Te gan pirms mūsu valsts izvēles kritizēšanas jāatceras, ka tolaik uz Krievijas energoresursiem orientējās arī citur Eiropā, un spilgts piemērs tam ir 2011. gadā atklātais gāzes cauruļvads Ziemeļu straume (Nord Stream), ko mēdza dēvēt par Krievijas un Vācijas sadarbības simbolu. Taču tagad, 2022. gadā, nepārprotami ir pienācis brīdis, kad mūsu valstij "no Krievijas gāzes adatas jānokāpj".
Lai tas izdotos pēc iespējas veiksmīgāk, jau šai valdībai, kā arī nākamajai valdībai, kas tiks izveidota pēc 14. Saeimas vēlēšanām, vajadzētu novērst visas tās nepilnības normatīvajā regulējumā, kuras līdz šim ir traucējušas gāzes alternatīvu attīstībai, turklāt gan politiskajai elitei, gan pašvaldībām, gan uzņēmumiem, gan mājsaimniecībām jāatzīst – lai "neuzsēstos uz kādas citas adatas", ir nepieciešama daudzveidīga energosaimniecība.
Tas, ka gan pilsētās, gan laukos privātmāju īpašnieki pievēršas saules paneļu uzstādīšanai, ir lietderīgi, bet ir skaidrs, ka Latvijas klimatā paļauties galvenokārt uz saules enerģiju nav nopietni. Saistībā ar vēja parku veidošanu precīzāk būtu jādefinē nepieciešamība nodrošināt konkrētus ieguvumus, piemēram, lētāku elektrību tai pašvaldībai, kuras teritorijā vēja parks ieplānots, lai attieksme nebūtu "Tikai ne pie mums!".
Pēdējā laikā atkal aktualizētais Baltijas atomelektrostacijas temats atbilst sakāmvārdam, ka «jaunais ir labi aizmirsts vecais». Tomēr iespējams, ka šoreiz iecere iegūs konkrētas aprises un tiks īstenota, it īpaši, ja Baltijas valstu politiskajā vidē un visā sabiedrībā nostiprināsies pārliecība, ka bez Krievijas gāzes būs jāiztiek ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā, varbūt – uz visiem laikiem.
Savukārt attiecībā uz energoresursu taupīšanas iespējām normatīvā regulējuma izmaiņas būtu nepieciešamas dzīvojamo ēku siltināšanā, kas līdz šim raiti virzījusies tikai dažviet Latvijā, bet absolūti buksējusi galvaspilsētā.