Tās esence varētu būt tieši šis citāts: "Cilvēki paši sargās savas mājas, savu Latviju, ja viņi tam redzēs jēgu. Ja viņi jutīsies piederīgi, vajadzīgi. Ja viņi redzēs, ka Latvija ir viņu – mūsu – zeme, kur augt, mācīties, strādāt, veidot ģimeni un aizvadīt mierīgas vecumdienas. Cilvēki nesargās plānus, "māsterplānus", stratēģijas, ekosistēmu kartēšanas, labbūtības novērtējumus, cilvēkkapitāla attīstības ziņojumus un vēl daudzas ļoti skaistas lietas. Cilvēkiem nepieciešama reāla ekonomikas situācijas uzlabošanās, reālas iespējas."
Prezidenta uzrunu caurvij vismaz vārdos pausta rūpe par cilvēku, tostarp vecākiem, vecvecākiem, bērniem. Nevar nepamanīt, ka E. Rinkēvičs diezgan tieši un nepārprotami aicina politiķus, ierēdņus un visu publisko servisu mazāk nodarboties ar skaistu runu teikšanu, bet vairāk darīt reālus darbus: "Ja uzņēmējdarbībā ir nesamērīgi gari un smagi procesi, tad mainām tos. Un ar iesaistītajiem sarunājamies pēc būtības, nevis citējot Ministru kabineta noteikumus, likumu izmaiņas vai dzejas rindas." Turklāt šo prezidenta frāzi pilnīgi noteikti var attiecināt ne tikai uz biznesu, bet jau atkal uz katru individuālo cilvēku.
Protams, ar gana daudziem izņēmumiem, publiskais serviss ar milzīgu aizrautību nodarbojas ar tukšrunāšanu, normatīvismu, sava viedokļa kā vienīgās īstās patiesības sludināšanu. Kad tu, cilvēks, nonāc viens pret vienu ar šādiem burtkalpīgiem augstprātības iemiesojumiem, sākumā kļūsti nikns, mēģini cīnīties un aizstāvēt savas tiesības, bet ļoti smagi ir brīžos, kad tev pretī stāv milzīgs bars burtkalpīgu ierēdņu, kas mēģina tev iegalvot, ka tas, ko tu uzskati sev par derīgu un vajadzīgu, ir pilnīgi aplami, jo tikai viņi taču zina, ko vajag tieši tev, tavai ģimenei vai biznesam.
Priecē, ka lielu daļu savas uzrunas Saeimai prezidents veltīja bērniem: "Bērni nevar gaidīt pārmaiņas. Mēs nevaram atlikt risinājumu uz laiku, kad viņiem tas vairs nebūs būtiski. Mēs nedrīkstam samierināties ar skolotāju trūkumu. Mēs nedrīkstam nodurtām acīm pieņemt mobingu skolās. Jo tā mēs iemācīsim bērniem bezcerību. To nedrīkst pieļaut. Bērni pieaug vienreiz mūžā. Viņi pieaug tagad. Mums ir, ko nokavēt." Patiesībā neko jaunu E. Rinkēvičs, protams, nav pateicis, tikai vēl vienu reizi atgādinājis par publiskā servisa neizdarībām. Par to viņam paldies. Cits jautājums – cik no politiķiem un publiskā servisa birokrātiem to vispār dzirdēja un atceras vēl šodien?