Plaisa starp reģioniem

Turklāt jāatceras, ka pirms Covid-19 pandēmijas – ap 2018.–2019. gadu –, piemēram, Vidzemes pilsētā Valmierā problēma bija nevis vakanču trūkums, bet gan darbinieku trūkums, turpretī Latgales pilsētās bezdarba līmenis bija augsts pat tolaik – vispārējās ekonomiskās attīstības periodā. Pērn, kad dominējošā aktualitāte bija vakcinēšanās pret Covid-19, Latgale tika minēta kā reģions, kur iedzīvotāji vakcinējas gausi. Šogad, kad aktualitāte ir Krievijas izraisītais karš Ukrainā, no Latgales nāk dažādi nostāsti par tā dēvēto vietējo 5. kolonnu, t. i., ne tikai russkij mir (krievu pasaules) faniem, bet pat Putina politikas atbalstītājiem. 

Protams, nav pamata nomelnot vienu reģionu, tomēr Latgales kontrastēšana ar pārējo Latviju izskatās savādi, ja ņem vērā, ka izglītības sistēma visā valstī it kā ir vienāda, turklāt jau vairāk nekā 30 Latvijas neatkarības gados ir izaugusi jauna paaudze un šī paaudze skolā apguvusi vienas un tās pašas zināšanas visos valsts reģionos. (Šo aspektu, ka izglītība visā valstī ir vienāda, taču reģionālās atšķirības ir būtiskas, nesen TV 24 akcentēja arī bankas Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš.) 

Tas liek domāt, ka izglītības pilnveide, liekot lielāku akcentu uz medijpratību, eksaktajiem mācību priekšmetiem un ekonomiku, vien nenodrošinās bezdarba samazināšanos Latgalē līdz pārējiem reģioniem – Zemgalei, Kurzemei un Vidzemei – raksturīgajam līmenim un nenodrošinās arī cittautiešu veiksmīgu integrāciju Latvijai nozīmīgu vērtību sistēmā. 

Iespējams, Latvijai ir vajadzīga politiskā griba un mērķtiecīga programma, lai investīcijas no Rietumeiropas un Ziemeļvalstīm virzītu tieši uz Latgali. Iespējams, valdošās koalīcijas politiķiem reģionālajās vizītēs jādodas ne tikai uz veiksmīgajiem uzņēmumiem, bet arī uz tām apdzīvotajām vietām, kurās ir  augsts bezdarba līmenis, kā arī uz tām vietām, kurās tiešām pastāv reālas bažas par iedzīvotāju iekapsulēšanos Latvijai naidīgā informācijas telpā.