Negribētos ticēt, ka te bijusi kolektīva šmaukšanās ierēdņu līmenī, par ko priekšnieki neko nav ne zinājuši, ne nojautuši. Tad pēc šīs atklāšanas bija jāseko krimināllietu ierosināšanai. Tādus vismaz šajā gadījumā nemana. Līdz ar to vājā vieta acīmredzot ir politiskajā līmenī – ministru, deputātu nespējā runāt skaidru valodu, aizstāvēt to, ka noteikti finanšu līdzekļi ir vajadzīgi konkrētām izdevumu pozīcijām, piemēram, prokuroru algām. Vieglāk ir rezerves līdzekļus paslēpt zem citiem nosaukumiem, lai pēc tam nomainītu izlietojuma mērķi cerībā, ka to neviens nepamanīs. Un varbūt gadiem ilgi arī nepamanīja, varbūt valsts budžeta tēriņu kontrolētāji tikai tagad tam pievērsa uzmanību. Jebkurā gadījumā svarīgi, lai atklātais nepārtop vien par īslaicīgu ažiotāžu, ko pēc tam visi aizmirst.
Gribētos, lai uzmanības pievēršana šīm nebūšanām maina valsts pārvaldē ierasto kārtību.
Cita lieta, ka tiešām jātiek reiz galā ar atalgojuma sistēmu no valsts budžeta finansētajiem. Nu, tas taču ir absurds, ka prokuratūrai jāmeklē visādi radoši risinājumi, lai nodrošinātu saviem darbiniekiem pietiekami lielu samaksu par darbu, lai viņi neaizmigrētu uz tiesu vai advokatūru. Labi, darba samaksu advokātiem regulē brīvā tirgus spēles noteikumi, taču tiesnešu un prokuroru atalgojumam, manuprāt, būtu jābūt stipri tuvam, jo arī atbildība un sagaidītā kompetence ir līdzīgas.
Vēl viens jautājums ir par spēju, prasmi plānot izdevumus, kā arī uzdrošināšanos godīgi atzīt, ka ne visu iespējams laikus paredzēt. Pēdējam variantam gan ir zināmas ļoti konkrētas zāles – līdzekļu neparedzētām vajadzībām īpatsvara palielināšana budžetā. Proti, daudz korektāk būtu bijis ārvalstu filmu uzņemšanai un kvadriciklu iegādei (ja šie izdevumi tiešām ir tik svarīgi) nepieciešamos līdzekļus ņemt no kāda rezerves fonda, nevis tērēt to, kas ieplānots Salaspils kodolreaktora likvidācijai. Cita lieta, protams, kāpēc Salaspils kodolreaktora likvidācija tik ļoti ievilkusies un kāpēc par to neviens līdz šim nav saņēmis pat ne publisku nosodījumu.
Scorseze