Un, proti, Polijas Konstitucionālais tribunāls un valdība "klaji, mērķtiecīgi un sistemātiski" apdraudot ES vērtības. Asās attiecības starp ES institūcijām un Poliju nav nekāds jaunums, taču šoreiz kaislības sasniedza baltkvēli. Jo Polijas Konstitucionālais tribunāls atļāvās neredzētu nekaunību – proti, paziņot, ka strīdus gadījumā, ja saduras Polijas konstitucionālās tiesības ar ES likumiem, augstāks spēks ir Polijas konstitūcijai. Ar būtisku piebildi, ko liberāli noskaņotie politiķi un mediji mēdz palaist garām, – ja šī pretruna neskar tos jautājumus, kas ir atrunāti ES Lisabonas līgumā, ko Polija parakstīja, iestājoties ES.
Iemesls, kādēļ Konstitucionālais tribunāls pievērsās tik sarežģītam jautājumam kā nacionālo vai ES tiesību prioritāte, ir aizvien biežākā ES Tiesas prakse spriedumos atsaukties uz ES tiesību vai pat tādu dažādi traktējamu jēdzienu kā ES vērtību vai tiesību principu pārākumu pār nacionālajiem likumiem un pat konstitūciju. Tas kļuva īpaši aktuāli pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES, kura līdz tam centīgi "turēja buru" cīņā pret ES Tiesas lēmumiem, kas apdraudot dalībvalstu suverenitāti. Ja runājam par ES un nacionālajām konstitucionālajām tiesībām, ir jāuzsver būtisks fakts – pirmo pārākums pār otrajām nav skaidri definēts nevienā no ES dibināšanas dokumentiem. Šis princips ir ieviesies pakāpeniski caur ES Tiesas spriedumiem. Un tas ir daudzkārt apstrīdēts ES nozīmīgāko dalībvalstu konstitucionālajās tiesās, kuras laiku pa laikam atgādina par nacionālo tiesību pārākumu. Klasisks piemērs ir Vācijas konstitucionālās tiesas spriedums, kas apstrīdēja Eiropas Centrālās bankas aktīvu uzpirkšanas programmu 2008.–2009. gada krīzes seku atvieglošanai un gandrīz noveda pie šī visnotaļ nepieciešamā soļa izgāšanas.
Politiski šis princips ir ticis un tagad tiek apstrīdēts vēl negantāk, un runa nav tikai par Poliju vai tās "huligānisko draudzeni" Ungāriju. Jautājums par ES vai dalībvalstu konstitucionālo tiesību pārākumu pirms gaidāmajām prezidenta vēlēšanām sāk izvirzīties Francijas politiķu priekšplānā, un šeit ir runa par visu politisko spektru, ne tikai galēji labējo Nacionālo fronti. Pat kādreizējais rūdītais eirobirokrāts, viens no Lisabonas līguma izstrādātājiem, Brexit sarunu vadītājs Mišels Barnjē ir uzsvēris, ka, piemēram, migrācijas jomā Francijai neesot saistoši ES Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumi.
Polijas neērtajam jautājumam atbilde būs grūti rodama. Jo pēc būtības tas nozīmē vaicāt – kurp virzās ES un vai tiešām galamērķis ir federācija?