Prom no tā, ka būtu jāizmeklē iespējama korupcija, prom no tā, ka būtu jāizmeklē lobisma metodes, pretī vieglākajam izskaidrojumam, ka pie vainas bijusi dažu ierēdņu nekompetence, bailes, neizlēmība, viss, tikai ne politiska korupcija. Tas izskatās kā ideoloģiskas platformas būvēšana jaunajai politiskajai situācijai, kad tā dēvētie vecie politiskie spēki un it kā vienīgie trīs oligarhi varas galvgalī ir nomainīti, bet atzīt, ka korupcijas shēmas nekur nav pazudušas, daudziem ir neērti.
Runa, protams, ir par mītu, ka Veselības ministrijas ierēdņi (sauksim viņus par henkuzeniem) uz savu galvu vai nu kļūdainu, nekompetentu pieņēmumu dotā drosmē, vai, gluži otrādi, birokrātiskās bailēs no atbildības ir sabotējuši Latvijai nepieciešamo vakcīnu iepirkšanu. Īpaši absurdi izklausās populārais arguments, ka vakcīnu iepirkumā iesaistītos ierēdņus paralizējis piemērs ar Nacionālā veselības dienesta bijušo vadītāju Edgaru Labsvīru, kurš pēc kritikas par prasībām neatbilstošo sejas masku aizdomīgajiem iepirkumiem pameta savu amatu. Atcerēsimies, ar kādu pašaizliedzību toreiz vēl veselības ministres amatā sēdošā Ilze Viņķele (A/P) pati gāja uz intervijām, kur asi un skarbi aizstāvēja ikvienu Labsvīra soli masku iepirkumā, neslēpdama niansētas zināšanas par katru iepirkuma aspektu.
Un tad nāk vakcīnu iepirkums, kur politiskās amatpersonas pēkšņi kļūst aklas un mēmas, pilnībā paļaujoties uz dažādiem henkuzeniem, kuriem nu vienatnē ir jāstāv pretī kampaņai ''atradīsim visvainīgāko ierēdni''.
Ja paraugāmies Eiropas Savienības līmenī, vakcīnu iepirkums nevienu brīdi nav bijis pilnīgi apolitisks process.
Dalībvalstu cīņa par savu interešu aizstāvēšanu Briselē vienmēr ir notikusi kuluāru līmenī, individuālās sarunās un bloķējoties, vakcīnu iepirkums tādā ziņā nav unikāls. Un te Ilzei Viņķelei, kura tik ārkārtīgi lepojas ar savām mācībām ASV senatora Makkeina institūtā, šī būtu bijusi iespēja spoži uzmirdzēt un potenciāli pieteikt ambīcijas jau uz jaunu pakāpienu politiskajā karjerā.
Tā vietā nevis veselības ministre, bet Latvijas diplomāti bija tie, kuri savstarpējās neformālās sarunās atklāja, ka mūsu valsts atsakās no liela daudzuma vakcīnu, un sacēla trauksmi, jo viņiem atšķirībā no veselības ministres nebija vienalga.
Kāpēc ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam (JV) nebija bail, ka viņam kāds pārmetīs iesaistīšanos svešā tēmā un, pasarg Dievs, varbūt pat dārgāko Pfizer vakcīnu lobēšanu? Latviešiem ir tāds teiciens: ''Kas vainīgs, tas bailīgs.'' Secinājums, ka Ilzei Viņķelei bija svarīgi par nenopirktu vakcīnu un neizglābtu dzīvību cenu turēties maksimāli tālu no dokumentāli pierādāmas līdzdalības lēmumu iepirkumā, ir acīmredzams.