Vienlaikus, ja vēl salīdzinoši nesen šķita, ka nedz ar kandidātvalsts statusa piešķiršanu Kijevai, nedz ar iespējami ātrāku (lai arī, protams, ne nekavējošu) Ukrainas pievienošanos savienībai nebūs pārmērīgu problēmu, tad šobrīd situācija ar iestāšanos ES vairs ne tuvu nešķiet Ukrainai tik labvēlīga.
Tā Nīderlandes premjerministrs Marks Rite nupat paziņoja izdevumam NL Times, ka iespēja, ka Ukraina "drīzumā kļūs par kandidāti dalībai Eiropas Savienībā, nav īpaši liela". Atbilstīgi viņa vārdiem šī ideja nepatīk "pārāk daudzām" ES dalībvalstīm, un tas arī būtu netaisnīgi pret Rietumbalkānu valstīm, kuras daudz ilgāk gaidījušas iespēju kļūt par savienības kandidātvalstīm. Savukārt iepriekš izskanējušos ES līderu izteikumus, ka Ukraina ir daļa no Eiropas ģimenes, Rite novērtēja kā drīzāk "emocionālus", nevis "juridiskus" paziņojumus.
Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētaja Urzula fon der Leiena tikmēr ir paziņojusi, ka Ukrainas pievienošanās ES termiņi būs atkarīgi no tā, cik ātri valsts atgūsies no konflikta un veiks nepieciešamās reformas, piebilstot, ka iestāšanās procedūra parasti prasa vairākus gadus. Austrijas ārlietu ministrs Aleksandrs Šalenbergs savukārt ir norādījis, ka nekādas paātrinātās iestāšanās ES procedūras nav un ka "mēs visi zinām, ka šis process ilgst gadus, ja ne desmitgades". Tostarp atgādinot, ka Turcija ES kandidātvalsts statusu ir ieguvusi 1999. gadā, bet par dalībvalsti tā arī nav kļuvusi.
Kopējais šādu paziņojumu saraksts ir ļoti garš, bet atsevišķi no tā nepieciešams izdalīt divu ES vadošo valstu – Francijas un Vācijas – līderu, attiecīgi prezidenta Emanuela Makrona un kanclera Volfganga Šolca, teikto, ka Ukrainas pievienošanās ES ilgs gadus vai pat desmitgades. Francijas prezidents papildus ir nācis klajā ar visai nekonkrētu iniciatīvu par kādu politisko savienību ar ES kaimiņvalstīm, kurā vieta būtu atvēlēta arī Ukrainai.
Pretējā jeb nometnē, kas atbalsta iespējami ātrāku Kijevas pievienošanos ES, tikmēr atrodas gandrīz visas Austrumeiropas valstis ar Poliju priekšgalā, kā arī Baltijas valstis, kamēr vēl daļa apvienotās Eiropas skaidru nostāju paust izvairās. Kas nozīmē, ka Ukrainas perspektīvas ES ir neskaidras. Izvairīšanās gan rada aizvien lielākas aizdomas, ka tā sauktās vecās Eiropas un jo īpaši Francijas un Vācijas līderu nostāja ir divkosīga un savtīga, ja ne pat atklāti nodevīga pret Ukrainu, kas par cerībām pievienoties ES maksā ar tūkstošiem un tūkstošiem savu karavīru dzīvību.