Fragments no intervijas:
Jautājums par termiņuzturēšanās atļaujām (TUA) apmaiņā pret investīcijām sabiedrībā raisa visai pretrunīgas attieksmes. Kā jūs to vērtējat, būdams Latvijas Bankas prezidents, tātad – eksperts naudas lietās?
Ekonomiski tas nav pretrunīgs. Tas ir pilnīgi skaidri saprotams, pozitīvs, pozitīvs un vēlreiz pozitīvs. Vienkārši varbūt ir cilvēki, kas, izmantojot šo jautājumu, mēģina nopelnīt politiskas dividendes. Ja mēs palūkojamies uz statistiku, aizvadītajos gados ir izsniegtas 6645 uzturēšanās atļaujas. Salīdzinājumam ar šo skaitli Latvija 2010. gadā vien izsniedza 140 000, 2011. gadā – 160 000 un 2012. gadā 180 000 Šengenas vīzu.
Ko tas nozīmē?
To, ka šie cilvēki trīs mēnešus var uzturēties mūsu valstī.
Un tos mēs neredzam, par tiem neko nezinām, kaut skaitliski viņu nesalīdzināmi vairāk?
Jā, par to ir runa! Līdz ar to tā kopējā bilde tiek pasniegta izkropļotā veidā – mēs uztraucamies par termiņuzturēšanās atļaujām dažiem tūkstošiem cilvēku, kas Latvijā gadā nodzīvo, augstākais, mēnesi divus, turklāt mums ir iespējas šīs uzturēšanās atļaujas pēc pieciem gadiem anulēt, bet vienlaikus izsniedzam simtiem tūkstošu Šengenas vīzu, un tas nevienu nesatrauc.
Galvenais arguments tiem, kas iestājas pret termiņuzturēšanās atļaujām, ir drošība.
Jautājums par drošību ir Iekšlietu ministrijas pārziņā. Ja Iekšlietu ministrija teiktu, ka viņi nevar izkontrolēt šos cilvēkus, tad būtu problēma. Bet, ja Iekšlietu ministrija saka, ka viņi var kontrolēt – visi šie cilvēki un viņu ģimenes locekļi ir skaidri zināmi, viņi ir uzskaitē –, tad es domāju, ka šis jautājums vērtējams vienīgi no ekonomiskās puses. Un mēs skaidri redzam, ka ir pozitīvs pienesums Latvijas tautsaimniecībai – ienākumi budžetā, jaunas darbvietas, neaizbraukuši cilvēki.
Cik būtiskas ekonomikai ir šīs termiņuzturēšanās atļaujas?
Ienākumi, ko dod šīs atļaujas, valsts ekonomikai ir ļoti nozīmīgi. Budžetā tie ir papildu 30–40 miljonu, ja skatāmies tikai tiešā veidā, bet iekšzemes kopprodukta izaugsmes rādītājos tie ir aptuveni 1,5%. Taču ļoti liels pienesums ir netiešā veidā. Kopējā summa, par kādu termiņuzturēšanās atļauju saņēmēji iegādājušies nekustamos īpašumus, ir viens miljards eiro. Tas nozīmē, ka kāds šo naudu ir saņēmis, tā sākusi cirkulēt Latvijas ekonomikā, cilvēki to sākuši tērēt, maksājuši nodokļus.
Parasti runā, ka galvenie ieguvēji ir bankas un lielās būvfirmas.
Tie cilvēki, kas diendienā šajā jomā strādā, lieliski zina, ka tas tā nav. Ienākumus gūst arī cilvēki, kas apsaimnieko šos īpašumus. Gan apkopēji, gan apsargi, auklītes un citi ir ieguvēji, jo viņiem ir darbs. Nemaz nerunājot par celtniekiem, kuriem tas dod iespēju palikt tepat Latvijā, strādāt tuvu mājām, dzīvot savā ģimenē, nevis svešumā.
Veidojot savu attieksmi pret termiņuzturēšanās atļaujām, cilvēki nesaprot, ka ieguvums no tām ir ikvienam iedzīvotājam – budžetā ienāk papildu nauda sociālajiem pabalstiem, pensijām, skolotāju algām un citām vajadzībām. Nekustamo īpašumu joma ir viena liela sistēma ar ļoti daudziem elementiem, jebkuri satricinājumi nonāk līdz pat zemākajam posmam. Tas tāpat kā cilvēka organismā – ja sāp kaut vai mazais pirkstiņš, diskomforts jūtams visā organismā. Tāpēc es domāju, ka šis pusotra procenta iekšzemes kopprodukta samazinājums, kas ir tikai termiņuzturēšanās atļauju programmas nobremzēšanas dēļ, būs ļoti jūtams.
Pusotrs procents šķiet ļoti maz, lai par to satrauktos.
350 miljonu eiro. Lai katrs izdomā, vai tas ir daudz vai maz. Ja to izdala ar iedzīvotāju vai strādājošo skaitu, redzam, ka tas ir pietiekami daudz.
Visu interviju lasiet piektdienas, 30.janvāra, avīzē Diena!