Vēl gadu pusotru vēlāk nepatikšanas, kas bija saistītas ar zemas kvalitātes aizdevumiem un dažādiem šaubīgiem finanšu instrumentu atvasinājumiem, bija izvērtušās vispārējos globālos satricinājumos, ko visai skaudri izjutām arī Latvijā.
Lai arī kādam šie notikumi var šķist kā visai attāla vēsture, par ko nevajadzētu satraukties, realitāte ir pilnīgi pretēja un diezgan drīz var izpausties gan kopējos makroekonomiskajos rādītājos, gan arī ierindas cilvēku ikdienas sadzīvē.
Problēmas būtība ir pasaules pārāk samilzusī parādu nasta, turklāt kopš iepriekšējās finanšu krīzes situācija ir nevis uzlabojusies, bet noticis tieši pretējais. Lai sekmētu tautsaimniecības atgūšanos no iepriekšējās finanšu krīzes, pasaules centrālās bankas samazināja procentu likmes un veica visai iespaidīgas injekcijas finanšu sektorā ar mērķi sekmēt kreditēšanu un ar to saistīto patēriņa un ražošanas pieaugumu. Šie lēmumi, visticamāk, bija pareizi, jo tobrīd ļāva izvairīties no vispārēja ekonomikas sabrukuma, turklāt pēdējos divus, divarpus gadus pasaules tautsaimniecība ir pavadījusi savā ziņā komforta zonā. Tomēr, kā skeptiķi norādīja jau šīs desmitgades sākumā, tā ir tikai "laika nopirkšana", bet problēmu risināšanai ir nepieciešamas reformas, lai tēriņus sabalansētu ar ienākumiem.
Gada sākumā tika ziņots, ka kopējais globālais parāds sasniedzis jaunu vēsturisko rekordu – 244 triljonus ASV dolāru (apmēram 219 triljoni eiro pēc kursa ceturtdien), tādējādi ir trīs reizes lielāks par pasaules ekonomikas apjomu. Skaitlis ir visai iespaidīgs, taču daudz satraucošāka ir šīs varenās summas ietekme uz ekonomisko aktivitāti. Jo lielāks ir parāds, jo vairāk naudas jāatvēl savu saistību kārtošanai, līdz ar to tiek ierobežoti līdzekļi, kuri ieplūst reālajā tautsaimniecībā. Tādējādi tiek radīta labvēlīgi augsne tam, lai ekonomiskās izaugsmes fāzes kļūtu īsākas, bet pieaugums tautsaimniecībā – mazāk izteiksmīgs. Arī šobrīd izskan runas par to, ka pasaules tautsaimniecības pieaugums bremzēsies, turklāt tiek samazināti arī ekonomiskā kāpuma prognožu apmēri. Tas norāda uz to, ka iepriekšējā tautsaimniecības stimulēšana ar kvantitatīvām metodēm jeb kāpuma nodrošināšana, sekmējot jaunus aizdevumus, sevi sāk izsmelt, bet citas iespējas sevi pagaidām nepiesaka. Šobrīd ir lieli parādi, bet nav straujas ekonomiskās izaugsmes bāzes. Latvijā tuvākajos gados zināms glābiņš ir tādi projekti kā Rail Baltica, taču tie globālās negācijas var mīkstināt, bet ne izskaust.
Norvēģis
Pipars
Edge