Arktikas forumi, kas notiek reizi divos gados, ir Krievijas vienpusēji rīkoti pasākumi, kas nav tieši saistīti ar šī reģiona nozīmīgākās organizācijas, Arktikas padomes, darbību. Pēdējo ir izveidojušas astoņas valstis, kurām ir teritoriālas pretenzijas reģionā, – ASV, Kanāda, Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Somija, Islande un Krievija. Arktikas padomes galvenā platforma ir dalībvalstu samits, kas tāpat notiek reizi divos gados.
Ņemot vērā padomes sastāvu, dalībvalstu vidū vienprātības, protams, nav, bet samiti ir pārvērtušies par vietu, kur Krievija un tās oponenti dāsni bārstās ar savstarpējiem apvainojumiem un pretenzijām. Pateicoties šādam fonam, aizvien lielāku lomu iegūst Arktikas forums, lai arī tā darba kārtību vienpusēji nosaka Maskava.
Šā gada forums īpašu uzmanību piesaistīja divu iemeslu dēļ. Pirmām kārtām Krievijas prezidents Vladimirs Putins tā laikā paziņoja par valsts plāniem īstenot vērienīgu Arktikas apgūšanas programmu. Daļa iecerēto pasākumu jau ir īstenoti, vēl citu īstenošana rit pilnā sparā, bet vēl citu – gaida savu kārtu. Nekāds noslēpums tas gan nav bijis, tomēr tagad ieceres ir oficiāli apstiprinātas prezidenta līmenī.
Otrs ievērības cienīgais fakts savukārt ir, ka uz Arktikas forumu līdztekus jau tradicionālajiem tā viesiem – Somijas un Islandes vadītājiem – ieradās arī Zviedrijas un Norvēģijas premjerministrs. Abu šo valstu līderi pēc 2014. gada notikumiem Krimā Krieviju apmeklējuši nebija un arī, līdzīgi virknei rietumvalstu, bija solījušies to nedarīt gluži vai nemūžam, tomēr pragmatisms acīmredzami ņēma virsroku pār politiskajiem apsvērumiem.
Lai arī brauciens uz Krieviju tika pasniegts gandrīz kā labdarības žests – ja jau Maskava ļoti lūdz, mēs varam arī aizbraukt un izmantot iespēju atgādināt Krievijai savu nostāju starptautiskās politikas jautājumos –, pārliecinoši šie argumenti neizklausījās. Arktikas padomes valstu vadītājiem vienmēr ir sūtīti uzaicinājumi uz Krievijas rīkotajiem Arktikas forumiem, un arī šī reize nebija izņēmums. Savukārt atgādinājumi aprobežojās ar vispārīgām frāzēm un aizdomīgi izskatījās pēc nebūtiskas formalitātes, kas tiek ievērota piespiedu kārtā.
Savā ziņā tas arī saprotams, jo Ziemeļvalstīm Arktika ir ārkārtīgi nozīmīga teritorija un tās nevar atļauties ilgstoši ignorēt reģiona galveno lielvalsti, kurai piedevām ir ambiciozi, turklāt tajā pašā laikā reāli plāni attiecībā uz Arktikas attīstību.
Rezultātā arī Skandināvijas pussala ir daļēji kļuvusi, daļēji gatavojas kļūt par vēl vienu Eiropas reģionu, kura attiecībās ar Krieviju politiķu vārdi aizvien vairāk sāk atšķirties no darbiem. Vārdi ir par morāli un vērtībām, bet darbi – par savu kažoku un citiem labumiem. Atliek jautājums, kā rīkoties Latvijai – nosodīt šādu politiku vai mācīties no tās?
jautājums
trusis nejaukais
Pipars