Personīgi bijusi iespēja satikt un uzklausīt trīs no četriem apvienības Rīgas līga līderiem – Rīgas apkaimju alianses valdes locekļus Aliju Turlaju un Kasparu Spundi, kā arī biedrības Lielo kapu draugi aktīvisti Ritu Evu Našenieci. Par biedrības Pilsēta cilvēkiem valdes priekšsēdētāju Māri Jonovu vairāk dzirdēts publiskajā telpā. Skaidrs, ka ne jau visiem šo cilvēku viedokļiem piekrītu un būtu gatavs tos atbalstīt, tomēr nedomāju, ka būs pārspīlēti teikts, ka vismaz savu apkaimju biedrību teritorijās viņi būtībā ar entuziasmu un samērā nelielu finansējumu paveikuši lietas, kuras gadiem nav spējusi ne pašvaldība, ne arī valsts.
To, ka apkaimju biedrību dalībniekiem ir ambīcijas kandidēt nākamajās Rīgas domes vēlēšanās, varēja nojaust jau aptuveni pirms gada, vērojot viņu retoriku publiskajā telpā. Taču, šķiet, politiskā krīze Rīgā un drīzās ārkārtas vēlēšanas liks izdarīt korekcijas viņu iecerētajā plānā. Neizslēdzu, ka tieši tādēļ Rīgas līga savā paziņojumā aicina (gan pie varas Rīgas domē neesošās) politiskās partijas apvienoties kopīgā sarakstā, tajā iekļaujot arī partijām nepiederošus pilsoniskos aktīvistus.
Šādai idejai ir gan plusi, gan arī riski. Proti, spēku apvienošana ļautu sasniegt daudz labākus rezultātus vēlēšanās, neizkliedējot vēlētāju balsis pa daudziem sarakstiem. Taču ir būtisks risks – ne viena vien politiskā partija savā vēlēšanu listē labprāt iegrāmatotu politiskajā tirgū nepieredzējušos, taču savās apkaimēs jau gana pazīstamos aktīvistus, tādēļ viņiem vērts ļoti rūpīgi analizēt, vai iespējamie ''sadraudzības partneri'' viņus neplāno izmantot savtīgos nolūkos, lai ''uzprišinātu sapelējušās spalvas'' un uz balta zirga viegli iejātu Rīgas domē.
Skaidrs, ka cīņa par Rīgas domi būs ļoti agresīva. Tas, vai apkaimju aktīvisti šajā cīniņā aplips ar pelējumu vai ienesīs svaigas vēsmas pašvaldībā, ir atkarīgs tikai no viņiem pašiem.