Kā liecina līdzšinējā karadarbības gaita, Ukrainas taktika ir balstīta lielā mērā autonomos nocietinātos rajonos, kuru centros atrodas stratēģiski nozīmīgas pilsētas. Šie bastioni piesaista ievērojamus iebrucēju spēkus, neļaujot tiem virzīties uz priekšu un dodot laiku prettrieciena sagatavošanai jau no Ukrainas rietumiem. Tiesa, šim plānam ir arī vājās vietas, kuras tikai ar pašaizliedzību novērst nav iespējams. Pietiek krist vienam no Ukrainas aizsardzības bastioniem, piemēram, Mariupolei vai tā sauktajai Donbasa armijai, lai nekavējoties atbrīvotos ievērojami iebrucēju spēki. Savukārt izvērst pretuzbrukumu liedz Krievijas aviācijas pilnīgā kontrole pār Ukrainas gaisa telpu – ne jau velti Kijivas amatpersonas gluži vai izmisīgi lūdz un aicina rietumvalstis noteikt virs Ukrainas teritorijas lidojumu aizliegumu zonu vai vismaz nodot to rīcībā Austrumeiropas valstu rokās esošās padomju ražojuma lidmašīnas un pretgaisa aizsardzības sistēmas.
Tiesa, šie aicinājumi ir drīzāk saucēja balss tuksnesī, jo pastāv pavisam reāla iespēja, ka šāda rīcība nozīmētu jau tiešas Ziemeļatlantijas alianses valstu un Krievijas bruņoto spēku sadursmes un rezultātā Trešo pasaules karu ar visām no tā izrietošajām sekām. Iespēju nostaigāt pa naža asmeni, kaut uz laiku novēršot Krievijas kontroli pār Ukrainas debesīm un izvairoties no NATO valstu ieraušanas karadarbībā, ir ļoti maz un tās ir ļoti riskantas, kamdēļ pragmatiskie rietumeiropieši šādam solim nav gatavi.
Rezultātā Ukrainai šobrīd nav citu iespēju, kā vien paļauties uz savu aizstāvju varonību un esošajām, pie kam gana vērienīgajām ieroču un bruņojuma piegādēm no rietumvalstīm. Sīksta pretestība iebrucējiem, radot tiem nebeidzamus zaudējumus, kā arī vērienīgu mērogu ekonomiskās sankcijas pret Krieviju agri vai vēlu novedīs pie tā, ka cena par Ukrainas iekarošanas plāniem pārsniegs pat viskaismīgāko Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstītāju gatavību šo cenu maksāt. Pat ja šobrīd nav iespējams pateikt, kad šāds brīdis pienāks, un pat ja Krievijas armijai vēl izdosies gūt kādus militāros panākumus, izvairīties no tā diezin vai būs iespējams.
Kad tas notiks, ir ļoti svarīgi, lai mēs (un plašākā nozīmē rietumvalstis) neaizmirstu, kam pienāksies galvenā pateicība par šādu faktiski ģeopolitisko uzvaru un ievērojamu draudu novēršanu. Ukraiņu karavīriem, teritoriālās aizsardzības vienībām, neskaitāmiem vienkāršajiem iedzīvotājiem un viņu nestajiem upuriem. Valstij un tautai, kas būs samaksājušas šādu cenu par savu izvēli, būs nepieciešams nevis vienkārši pavērt, bet plaši un nekavējoties atvērt visas durvis uz organizācijām un aliansēm, kurās dalību Ukraina ir ilgstoši lūgusi.