Par iemeslu krīzes uzliesmojumam kļuva Venecuēlas parlamenta priekšsēdētāja Huana Gvaido lēmums pasludināt sevi par valsts prezidenta pienākumu izpildītāju. Lēmums kļuva par opozicionāru atbildi uz Venecuēlas prezidenta Nikolasa Maduro inaugurācijas ceremoniju janvāra sākumā. Opozicionāri Maduro par prezidentu neatzīst, prasa viņa atkāpšanos un ir izveduši ielās savus atbalstītājus. Gvaido par likumīgo Venecuēlas līderi steigšus ir atzinušas ASV un to sabiedrotās Amerikas kontinentā.
Šim konfliktam ir dziļas saknes, jo prezidenta un parlamenta savstarpējo lēmumu un otras puses rīkoto vēlēšanu neatzīšana Venecuēlā sākās pēc 2015. gada decembra parlamenta vēlēšanām, kurās uzvarēja opozicionāri.
Parlamentārais vairākums nekavējoties steidzās nostiprināt uzvaru, pieņemot virkni likumu par izmaiņām valsts iekārtā, taču neapgrūtinot sevi ar šo likumu atbilstību spēkā esošajai konstitūcijai.
Prezidents un viņam lojālā Konstitucionālā tiesa savukārt sāka atzīt par spēkā neesošiem ne tikai antikonstitucionālos, bet vispār jebkurus parlamenta lēmumus un beigās izveidoja arī savu parlamenta analogu – Konstitucionālo sapulci. Neraugoties uz nosaukumu, arī tai ir maz saistības ar valsts pamatlikumu.
Savukārt pārējai pasaulei ir iespējas izvēlēties, kuru no divām "tautas gribām" tā uzskata par pareizo.
Tiesisko haosu papildina viena no lielākajām ekonomiskajām krīzēm mūsdienu pasaulē, par kuras cēloņiem tāpat pastāv pretēji viedokļi. Opozicionāri vaino bolivārisko sociālismu un tā adeptu kļūdainos ekonomiskos lēmumus, savukārt prezidenta atbalstītāji – "agresīvo amerikāņu imperiālismu", kā arī ASV un sabiedroto pret Venecuēlu izvērstās sankcijas.
Sēšanos pie sarunu galda abas puses arī uzskata par principā nepieņemamu un šādā stāvoklī, politiskajai krīzei te saasinoties, te pieklustot, bet ekonomiskajām problēmām konstanti vēršoties plašumā, Venecuēla dzīvo jau pēdējos piecus gadus. Tagad krīze ir sasniegusi kulmināciju, notikumi attīstās ļoti ātri, bet konflikts no līdzās pastāvēšanas stadijas ir pārgājis atklātā fāzē, kur uzvarētājs var būt tikai viens.
Tajā pašā laikā, lai kurš arī kļūtu par formālo uzvarētāju, viņam, visticamāk, neizdosies atjaunot valstī kārtību, jo pretējā nometne Latīņamerikai tradicionāli ķersies pie pilsoņu un partizānu kara metodēm, radot vēl iespaidīgākas problēmas kā Venecuēlai, tā tās kaimiņvalstīm. Ar šādu notikumu attīstību acīm redzami rēķinās arī galvenās opozīcijas atbalstītājas ASV, kuras pieļauj arī militāras intervences iespēju Venecuēlā.
Kopumā vienīgais Venecuēlai pieņemamais risinājums ir abu pušu sēšanās pie sarunu galda, lai vienotos par visiem pieņemamām vēlēšanām, jo pārējie notikumu attīstības scenāriji situāciju tikai pasliktina. Jau tuvākajās dienās kļūs skaidrs, vai Venecuēla spēj apstāties vai ir nolēmusi virzīties episka bezdibeņa virzienā.
Čekistsantikomunists
Dostojevskis
rekur