Kaislības pastiprināja deputātes paustais, ka raidījumam par "šādu ākstīšanos" var atņemt valsts finansējumu, un arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pārstāvju apliecinājums, ka valsts finansējuma piešķiršana šai komerctelevīzijai tiešām tiks izvērtēta (gan piebilstot, ka tas notiks parastajā kārtībā un nesaistīti ar pieminēto diskusiju).
Neiesaistīšos polemikā, kurš labais, kurš sliktais, kuram taisnība, kuram ne, piedodiet, nenostāšos arī ne Kramiņa, ne Viņķeles pusē – šķēpus par to var lauzt bezgalīgi un, jāatzīst, arī bezjēdzīgi, jo, kad noteicošā ir subjektīva attieksme, loģiskus argumentus neviens nepieņem. Cita lieta, ka šis notikums aktualizē vairākas tēmas, par ko gribētos parunāt.
Kaut vai par diskusiju kultūru. Mums tiešām tā ir zemā līmenī. Gan tāpēc, ka ļoti liela daļa dažādu viedokļu paudēju gluži vienkārši nav gatavi pieņemt, ka citam sarunas dalībniekam var būt pat radikāli atšķirīgs viedoklis, gan tāpēc, ka mums nav attīstītas, ja tā var teikt, treniņu vietas.
Sāksim ar pirmo tēzi. Kurā brīdī politiķis var atļauties būt skarbs un neiecietīgs pret saviem oponentiem, un kurā viņam ir pamats pieprasīt cieņpilnu attieksmi pret sevi? Manuprāt, šo robežu novilkt ir ne tikai neiespējami, bet arī lieki, jo viena no lielākajām demokrātiskās sabiedrības vērtībām ir viedokļu dažādība un politikā ir brīvā konkurence, kurā uzvar stiprākais – jā, tas, kurš spējīgs tikt galā pat ar vislielāko demagogu un populistu. Valda džungļu likums – ja esi vājš, nekāda līdzi jušana nelīdzēs...
Taču diskusiju kultūru pilnveidot gan ir iespējams, un tieši NEPLP to vajadzētu definēt par vienu no saviem tuvākā laika uzdevumiem. Mēs varam daudz un droši vien arī pamatoti kritizēt jau sākumā pieminēto raidījumu gan par dalībnieku atlasi, gan diskusiju saturisko "dziļumu", bet, manuprāt, daudz lielāku kritiku pelnījusi sabiedriskā televīzija – par to, ka tai (pat atšķirībā arī no sabiedriskā radio) šāda viedokļu apmaiņas formāta raidījumu gandrīz nemaz nav. Bet tieši sabiedrisko mediju misija būtu veicināt demokrātiju, politisko kultūru, atklātību. Mēs bieži žēlojamies par vēlētāju zemo aktivitāti vēlēšanās, par cilvēku zemo līdzdalību dažādos sabiedriski politiskos procesos. Kur tā var rasties, ja to neveicinām un ja katrā gadījumā, kad kāds viedokļa paudējs nepatīk, visskaļākos aplausus izpelnās saucieni par šāda "nepareizā" padzīšanu no mikrofona?! Dzīvojam brīvā Latvijā, bet brīžiem uzvedamies kā padomijā...
haha
Agrokrēsls
reptilis