Valsts nākotne viena cilvēka rokās

Jau tāpat tradicionāli saspīlēto priekšvēlēšanu gaisotni vēl vairāk pasliktina arī fakts, ka vēlēšanas pirmoreiz valsts vēsturē notiks pēc jauktas sistēmas – vairs tikai puse parlamentāriešu tiks ievēlēta no partiju sarakstiem, bet otra puse – atsevišķos vēlēšanu apgabalos. Tāpat vēlēšanu dienā paredzēts arī referendums par parlamenta deputātu skaita samazināšanu (no 101 līdz 61 parlamentārietim), kā arī par iespējām atsaukt parlamenta deputātu mandātus.

Tomēr tās visas ir tikai tehniskas nianses, jo

galvenā cīņa notiek par valsts turpmāko politisko kursu.

Lai arī Moldovā pie varas oficiāli atrodas proeiropeiska valdība, kura atbalsta un cenšas veicināt valsts integrāciju Rietumu struktūrās, atslēgas vārds šajā gadījumā ir "oficiāli". Faktiski prorietumnieciskā nometne ir ļoti nosacīta un sašķelta starp valstī ietekmīgā oligarha Vladimira Plahotņuka piekritējiem un oponentiem, pēdējiem vainojot miljardieri varas uzurpēšanā un veselā plejādē apšaubāmu darījumu.

Otrā pusē atrodas Moldovas prezidenta Igora Dodona vadītie sociālisti, kuri iestājas par labu attiecību atjaunošanu ar Krieviju. Oponenti šī iemesla dēļ vaino Dodonu un sociālistus prokrieviskumā, lai gan paši apgalvo, ka ir promoldoviski un ka labas attiecības ar Krieviju neizslēdz vienlaicīgu došanos Eiropas virzienā.

Kā liecina pēdējās sabiedriskās domas aptaujas, lielākais vēlētāju atbalsts ir tieši sociālistiem, par kuriem ir gatavi balsot 39% vēlētāju. Prorietumniecisko partiju apvienību ACOM ir gatavi atbalstīt 20%, bet Vladimira Plahotņuka vadīto Demokrātisko partiju – 14% moldāvu. Rezultātā sociālistiem, visticamāk, neizdosies iegūt kāroto 51 vietu, bet tā dēvēto zelta akciju un iespējas noteikt valsts turpmāko politisko kursu iegūs tieši Plahotņuks.

Jautājums par to, kuru no nometnēm izvēlēsies oligarhs, tomēr ir pilnībā neskaidrs, vēl jo vairāk tādēļ, ka

viņa personība neraisa uzticību nedz Maskavā, nedz Rietumvalstu galvaspilsētās.

Krievijā ar Plahotņuku labprāt aprunātos sakarā ar aizdomām par konkrētiem finanšu likumpārkāpumiem, savukārt Rietumos oligarhs tiek pieciests gandrīz tikai tādēļ, ka kaut vai formāli atbalsta Moldovas virzību uz eiroatlantiskajām struktūrām.

Plahotņuks pēdējā laikā vairākkārt ir licis saprast, ka neiebilst pret labu attiecību atjaunošanu starp Moldovu un Krieviju, bet plašsaziņas līdzekļos ir parādījusies informācija, ka oligarhs cenšas risināt aizkulišu sarunas ar Maskavu, lai tā apmaiņā pret atbalstu Moldovas sociālistiem pārtrauktu interesēties par viņa darījumiem. Cits jautājums gan ir, cik lielā mērā šādām ziņām ir iespējams ticēt priekšvēlēšanu periodā, tomēr kopaina jebkurā gadījumā ir visai nepievilcīga un nesola neko labu Moldovas nākotnei. Neatkarīgi no tā, kuru nometni atbalstīt izšķirsies Plahotņuks.