No morāles viedokļa tā ir naidīga iniciatīva "tvaika nolaišanai", pat ja tās ierosinātājiem šķiet taisnīga un ar domu vest pie prāta sabiedrības daļu, kas izdarījusi neracionālu izvēli. No politiskā viedokļa šis ir gan izmisuma solis no krātuvītes "sliktāk jau nebūs", gan politiskā kļūda, jo kārtējo reizi parādīs varas mazspēju. Viens no varas autoritātes likumiem – tev nebūs piesaukt draudus, kurus tev nav pa spēkam piepildīt.
Valsts prezidents Egils Levits iepriekš norādīja, ka sagaida kvalitatīvu diskusiju par šo iniciatīvu parlamentā. Premjers Krišjānis Kariņš televīzijai ReTV arī uzsvēris, ka par to jādiskutē. No politiskās valodas iztulkojot, politiķi šādam lēmumam nav gatavi ne politiski, ne juridiski, ne administratīvi, un, pat ja šāda diskusija tiešām Saeimā aizsāksies, tā agonēs tikpat ilgi, cik ilgi plosīsies šis vīruss.
No politiskā viedokļa augstāko valsts amatpersonu prezidenta un premjera piesliešanās šai diskusijai liecina tikai par izmisumu un racionāla, efektīva risinājuma vēl aizvien neesamību pie apvāršņa. Naidīgas iniciatīvas uzturēšana iebiedēšanas nolūkos un, es ļoti ceru, ka maldos, sava elektorāta mobilizēšanai. Pieņemot, ka varas partiju vairākums rēķinās, ka par tām, dusmās uz antivakceriem samobilizēti, nobalsos tie vakcinēšanās atbalstītāji, kuri citādi paliktu mājās pie televizora, kritizējot valdību par simt un vienu daudz paliekošāku problēmu, kurai ar Covid-19 nav nekāda sakara.
Es ilgstoši esmu bijusi tajā mazākumā, kas aicinājis velti neekspluatēt provocējošo teoriju, ka "sabiedrība ir sašķelta", "cilvēki tiek sarīdīti", uzskatot, ka sabiedrība savās interesēs ātrāk normalizēt sociāli-epidemioloģiski-ekonomisko situāciju nevar būt citāda kā vienota. Savukārt lozungi par sašķeltību ir izdevīgi, atļaušos teikt, visu flangu politiskajiem spēkiem, kuri mīkstas sirds dēļ piedāvā savu nēzdogu (lasi – vēlēšanu saraksta biļetenu) pretējās nometnēs esošajiem.
Jā, vienam nobiedētam, izmisušam un taisnīgu dusmu pārņemtam pilsonim, kad viņš izvirst dusmās, skatoties ikvakara ziņas vai sēžot sociālajos tīklos, šis var šķist ļoti efektīvs un taisnīgs risinājums – nesavakcinējies, uzņēmies risku, nu tad samaksā par valsts iztērētajiem tūkstošiem tavas dzīvības glābšanai un vēlākai rehabilitācijai. Bet no valsts pārvaldes un politiķiem gribētos ilgtermiņa domāšanu un visa laukuma tveršanu. Konkrēti, apzināšanos par jaunām problēmām vai jau esošu problēmu padziļināšanu, ko šāds "risinājums" dzemdētu un ilgtermiņā valstij izmaksātu daudz dārgāk. Politiski tas maksātu vēl lielāku polarizēšanos un populisma uzplūdus, kas, Covid-19 vilnim aizskalojoties, uz politiskās dienaskārtības galda uzliks vēl ne tādus vien brīnumus kā "pandēmijas nau". Galu galā mēs iegūtu vēl naidīgāku, pret jebkuru oficiālo viedokli vēl aizdomīgāku, vēl slimāku un nevienlīdzīgāku sabiedrību. Tādēļ, pirms politiski aprobēt naidīga mazākuma idejas, vērts problēmu tvert plašāk.