Formāli ASV ir pretenzijas pret Indiju par to, ka pēdējā nevēlas ievērot amerikāņu pret Irānu noteiktās sankcijas, kā arī negrasās atteikties no Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmu S-400 iegādes. Tas arī saprotams, jo Indijai ir sarežģītas attiecības ar Ķīnu, taču vēsturiski pastāv plaša sadarbība ar kādreizējo PSRS, bet tagad ar Krieviju, kā arī ar Irānu.
Maskava izsenis ir galvenā ieroču un bruņojuma, bet Teherāna – naftas piegādātāja Ņūdeli. Rezultātā Indija ir gatava sadarboties ar ASV pret Ķīnu, taču nevēlas vērsties pret Maskavu vai Teherānu.
Jāņem arī vērā, ka Indija ir viena no tām valstīm, kas uz ASV eksportē vairāk nekā importē no tām. Pērn Indija bija devītā lielākā Vašingtonas starptautiskās tirdzniecības partnere, un bilance bija 20,8 miljardi dolāru par labu indiešiem. ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijā to uzskata par netaisnību un izdara pieaugošu spiedienu uz Ņūdeli, aizvien biežāk runājot par nepieciešamību noslēgt "taisnīgu darījumu".
Pastāv pretrunīgi viedokļi, cik pamatotas ir ASV cerības panākt Indijas piekāpšanos. Vienā svaru kausā atrodas Ņūdeli bailes no Pekinas varenības pieauguma, kā arī ievērojamas daļas Indijas elites vēsturiskā orientēšanās uz bijušo metropoli Lielbritāniju un plašākā nozīmē uz visām anglosakšu valstīm. Otrā svaru kausā atrodas Indijas tradicionālā, neitrālā ārpolitika, ekonomiskais un politiskais izdevīgums, kā arī iespaidīgs vēlētāju atbalsts hinduistu nacionālistam – valsts premjerministram Narendram Modi.
Papildus tam pastāv sapratne, ka ilgstoši palikt neitrālai Indijai nebūs iespējams un nāksies izdarīt ļoti grūtu stratēģisko izvēli – vai nu kopā ar ASV jeb anglosakšiem pret Krievijas un Ķīnas aliansi, vai kopā ar Eirāzijas lielvalstīm pret ASV.
Īpaši svarīga šī izvēle ir tieši ASV, jo vismaz teorētiski savienība ar Indiju nodrošinās tām vairāk vai mazāk pieņemamu spēku līdzsvaru konfrontācijā ar Krievijas un Ķīnas apvienību.
Galvenā problēma tikmēr ir, ka ASV situācijā, kad tām sāk katastrofiski trūkt laika Indijas pārliecināšanai, ir izvēlējušās draudus un ultimātus, kas ir nevis vienkārši pašas neefektīvākās metodes, bet gan metodes, kas gandrīz garantēti ved pie rezultāta, kas pretējs vēlamajam. Un ja vien Vašingtona nesāks strauji kāpties atpakaļ, ir skaidrs, kādu izvēli izdarīs Ņūdeli.
sprungulis ritenī