Iespēja, ka Maskavā varētu tikt pieņemts lēmums pilnībā vai gandrīz pilnībā pārtraukt gāzes piegādes virknei Eiropas valstu ar Vāciju priekšgalā, tikmēr ir pilnībā ticama. Atsaucoties uz dažādiem iemesliem, gāzes piegādes Maskavai "nedraudzīgajām" valstīm jau ir ievērojami samazinātas (piemēram, Austrija no Gazprom saņem par 70% mazāk gāzes, nekā paredzēts līgumos). Krievijas tautsaimniecība kopumā vismaz īstermiņā no piegāžu pārtraukšanas neko nezaudē, bet vilinājums izraisīt Eiropā ekonomisko un sociālo krīzi Maskavā, visticamāk, ir liels. Pat ja oficiāli šāds lēmums tā pieņemšanas gadījumā tiks dēvēts nevis par pretsankcijām, bet pamatots ar kādām tehniskām problēmām vai dēvēts par rietumvalstu pret Krieviju noteikto sankciju sekām, reāli tās būs pretsankcijas.
Pesimistiskākās prognozes tikmēr liecina, ka Krievijas gāzes piegāžu pārtraukšana novedīs pie Vācijas IKP krituma par vairāk nekā 12%, virknes tās rūpniecības flagmaņu darba apturēšanas, kamdēļ darbu zaudēs ap pieciem miljoniem cilvēku, u. c. graujošām sekām. Var pieņemt, ka no pašiem ļaunākajiem scenārijiem Eiropai izdosies izvairīties, tomēr ekonomiskās problēmas jebkurā gadījumā sasniegs iespaidīgus mērogus. Turklāt vismaz daļas no tām atrisināšanai būs nepieciešami vairāki gadi, galvenokārt tādēļ, ka ne tikai Krievijas gāzei, bet vēl arī citiem tās resursiem šobrīd vienkārši nav fiziskas alternatīvas.
Kopumā būtībā visa apvienotā Eiropa (un pirmkārt Vācija) atrodas dilemmas priekšā. Viena iespēja ir sākt meklēt kompromisus ar Krieviju Ukrainas jautājumā, apmaiņā cerot uz eiropiešiem vitāli nepieciešamo resursu piegāžu vismaz daļēju saglabāšanu, kamēr otra – saglabāt principiālu nostāju līdz galam. Turklāt situācijā, kad sabiedriskās domas aptaujas aizvien uzskatāmāk liecina, ka vadošajās kontinentālās vecās Eiropas valstīs rūk sākotnējais izlēmīgums un stingrās līnijas piekritēju skaits un tajā pašā Vācijā vairākums jau pieļauj kompromisus ar Maskavu. Ir skaidrs, ka, problēmām pieaugot, šī tendence tikai pieņemsies spēkā, un attiecīgi galvenais jautājums ir, vai vecās Eiropas valstis spēs saglabāt līdzšinējo nostāju.