Patlaban Latvijā nereti parādās bīstama tendence censties iestāstīt, ka Vladimira Putina režīms ir kaut kas atrauts no Krievijas sabiedrības, un bīstama šī tendence ir tāpēc, ka tā ir nepatiesa, ideoloģiska manipulācija. Krievija ir neatkarīga valsts, Putina režīmu Krievijai neuzspieda neviena sveša okupācijas vara, šis režīms dzima, izauga un nostiprinājās pašā Krievijā. Turklāt arī par to, ka politiskā opozīcija valstī ir vāja, ir atbildīga Krievijas sabiedrība. Kopš XX gadsimta 90. gadu sākuma Krievijas sabiedrībai bija iespējas veidot demokrātisku valsti, kas izmantotu savus bagātīgos resursus labklājības nostiprināšanai. Tas, ka tā vietā Krievija kļuvusi par valsti, kuras militārie spēki nežēlīgi posta Ukrainu, skaidrojams ne jau tikai ar Putina personību, bet arī ar viņa elektorāta domāšanu, jo kopš 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu, impēriskās ambīcijas un naids pret Ukrainu kā neatkarīgu valsti ir labi redzams.
Lai arī ar mazāku dramatismu, jautājums par vēlētāju atbildību ir aktuāls arī rietumnieciskās valstīs un miera apstākļos. Latvijā līdz 14. Saeimas vēlēšanām, kas paredzētas 1. oktobrī, palicis nedaudz vairāk par pusgadu. Pat ja Ukrainā notiekošā kara virpulī NATO dalībvalstis ierautas netiks, ir skaidrs, ka ekonomiskā situācija būs saspringta. Turklāt jau divus gadus rudens ir nesis Covid-19 uzliesmojumus, un nav garantiju, ka šā gada rudenī atkal nebūs jāpastiprina epidemioloģiskie ierobežojumi. Ņemot to vērā, būtu svarīgi, lai pie politiskās varas atrastos cilvēki, kuru līdzšinējā darbība liecina par racionālu domāšanu un ekonomikas izpratni. Atbildīgos amatos nonākot politiskajiem "laimes lāčiem", kuri priekšvēlēšanu laikā sasola zelta kalnus, bet vēlāk no solījumu izpildes izvairās, pamatojot ar mūžseno argumentu "citi vainīgi!", nākamā ziema var kļūt tikai grūtāka, ne vieglāka.
Nereti ir dzirdēts, ka mūsu politiskā elite sagādājusi vilšanos gan tiem vēlētājiem, kuri balsojuši par valdošās koalīcijas partijām, gan tiem, kuri balsojuši par Saeimā pārstāvētajām opozīcijas partijām. Taču visos aspektos ar izvēlēto partiju viedokļi var nesaskanēt, piemēram, vēlētāji var atbalstīt Nacionālās apvienības iestāšanos par latviešu valodu, bet būt atšķirīgos uzskatos par ģimenes jēdzienu vai arī var augstu vērtēt Jaunās Vienotības ārlietu ministra Edgara Rinkēviča darbu, bet neatbalstīt finanšu ministra Jāņa Reira nodokļu politiku.
Tas ir normāli, taču vēlētājiem ir svarīgi apzināties savu atbildību un nebalsot par galēju avantūrismu.