Runa ir par to, ka Attīstībai/Par/Progresīvie (APP) bez mēra amata saņēma četru domes komiteju vadību, bet Jaunā Vienotība (JV) šīs pārdales rezultātā tika pie divu būtisku komiteju vadības. Savukārt Nacionālā apvienība/Latvijas Reģionu apvienība (NA/LRA) un Jaunā konservatīvā partija (JKP) katra saņēma tikai pa vienai komitejas vadībai plus vicemēru amatus. Interesanti, ka, spriežot pēc publiskajām reakcijām, komiteju pārdale maz kuru ieinteresējusi.
Trīs vicemēru amatu sadalīšana, lai pie galda Rīgas domes prezidijā būtu krēsls katram jaunās koalīcijas dalībniekam, pāris dienu laikā pārspīlēti tikusi pacelta līdz gadsimta negausības apmēriem. Atkarībā no kritiķa politiskās ievirzes notikušais pierāda vai nu to, ka uzvarējušās partijas nav ne ar ko labākas par no varas nostumtajiem, vai vismaz liek paust nopūtu – "saņemieties, ne tādēļ mēs jūs ievēlējām".
Realitātē nav noticis ne viens, ne otrs. Ne pēc anekdotiskās dzīšanās pēc vicemēru amatiem turpmākos piecus gadus spriedīsim par galvaspilsētas jaunās varas darbību. Tādā ziņā, protams, bērnišķīgajai ķiršu nolasīšanai no tortes ir bijis vispareizākais brīdis – labāk ātrāk, jo pa pieciem gadiem tāpat tas aizmirsīsies. Vai, pārfrāzējot studentu vidē slaveno joku par smago diplomdarba aizstāvēšanas procesu, "piecas minūtes kauna, toties piecus gadus vicemērs".
Ja visām tām diemžēl nedaudzajām valsts amatpersonām, kas pie mums nonākušas uz apsūdzēto sola par korupciju, varētu tik vien kā pārmest, ka viņi tiekušies pēc amata, statusa, sekretāres, dienesta auto un biroja ar bezmaksas kafiju, varētu teikt, ka valstī nav problēmu. Runājot līdzībās, kā redzam no apsūdzībām, ne Latvijas Bankas prezidentam, ne Latvijas dzelzceļa prezidentam ar daudzu desmittūkstošu lielo gada algu vai statusa dotajām privilēģijām ne tuvu nav pieticis.
Tādēļ būtu nepiedodami naivi iedomāties, ka pats Rīgas domes vicemēra amats vienam pašam politiķim sevī slēpj to, pēc kā partijas vairākus mēnešus tērējās un cīnījās ceļā uz pašvaldības vēlēšanām. Īstā bīstamība slēpjas nevis otrā, trešā vai ceturtā vicemēra nosaukuma spozmē, bet drīzāk tajā, kā interesēs uzvarējušie pārvaldīs Rīgas pašvaldības saimniecību, kuras pārdale arī ir daļēji notikusi līdz ar vicemēru un atbildīgo domes komiteju vadības pārdali.
Galu galā iepriekš politiķi ir cīkstējušies un samierinājušies ar daudz pieticīgākiem un mazāk skanīgiem amatiem – kā parlamentārais sekretārs vai pat padomnieks, vai pat ārštata padomnieks. Galvenā doma – tā ir caurlaide iekļūšanai vajadzīgajās durvīs, kā arī kalpo kā statuss un vizītkarte, kas no tāluma mirdz kā sarkana lampiņa tiem, kuri meklē, pie kā doties "sakārtot savu problēmu".