Kā pandēmijas laikā ir mainījies Satversmes tiesas darbs?
Radikāli, jo tiesa satiekas pārsvarā datorā vai arī ar divu metru distanci. Sākumā tas bija īpatnēji, bet nu jau esam pieraduši. Taču neviena lietas spriešana nekad nav vienkārša, īpaši septiņu tiesnešu sastāvā, kas pēc definīcijas ir grūti. Iepriekš gan arī esmu strādājusi tikai lielos tiesas sastāvos. Tas ir monumentāls darbs – nonākt pie vairākuma savas jomas ekspertu lokā, balstoties ļoti apjomīgā tiesneša referenta apkopotajā materiālā. Tas noteikti ir citādāk nekā parlamentā, kur arī meklē vairākumu. Satversmes tiesā, lai nonāktu līdz lēmumam, ir jāveic dziļa jautājuma izpēte un diskusija par vienu vai otru, vai trešo tiesību aspektu ir visaptveroša.
Vai Satversmes tiesai vajag vairāk tiesnešu?
Septiņi ir labs skaitlis, bet tas ir jāsamēro ar ierosināto lietu skaitu. Latvijā ir viena no mazākajām konstitucionālajām tiesām Eiropas Savienībā. Taču negribētu, lai nonākam līdz secinājumam, ka vajag deviņus tiesnešus, jo nemaz nav tik viegli Latvijā periodiski atrast vairākus augstākās raudzes juristus.
Vai jūtams arī iesniegto pieteikumu skaits, kas saistīts tieši ar Covid-19 radītajām blaknēm?
Esam saņēmuši un ierosinājuši pirmās trīs lietas – par azartspēļu aizliegumu ārkārtējās situācijas laikā. Piekrītu, ka nākotnē varētu būt arī citas lietas, kas tā vai citādi saistītas ar veidu, kā valsts šajos apstākļos ir pieņēmusi lēmumus. Valdība un Saeima, līdzīgi kā tiesa, turpināja strādāt, bet ar citām, ārkārtējās situācijas noteiktām metodēm. Tikai pašsaprotami, ka tiesiskā valstī būs cilvēki, kas vēlēsies noskaidrot, vai šāda darbība bija tiesiska. To noskaidrot ir dabisks process. Nākotnē tie, kuriem ar šajā laikā pieņemtajiem lēmumiem un to rezultātu būs problēmas, nāks pie mums. Tas notiek apstākļos, kad Satversmes tiesas funkcijas sabiedrībā arvien vairāk tiek izprastas. Cilvēkiem veidojas pārliecība, ka Satversmes tiesā savas tiesības var aizsargāt, tāpēc arī kopumā pieaug gan pieteikumu, gan ierosināto lietu skaits. Tomēr man būtu gribējies, lai Satversmes tiesa paliek tādiem monumentālākiem jautājumiem un problēmām, bet to īpaši regulēt nevar. Beigās uz Satversmes tiesu nāk dažāda rakstura un apjoma lietas.
Ko tas liecina par likumdošanas kvalitāti Latvijā?
Latvijā ir objektīva nepieciešamība stiprināt kvalitatīvu diskusiju par likumprojektos ietvertajiem tiesisko attiecību regulējumiem. Tas būtu visas sabiedrības interesēs, lai valsts savus resursus neizlietotu gariem tiesas procesiem. Par sistēmu sakārtošanu un resursu optimizāciju ir obligāti jādomā, jo mūsdienu sabiedrībā arī cilvēciskās attiecības kļūst arvien sarežģītākas. Tādēļ Latvijā būtu nepieciešama Valsts padome, kas būtu Satversmes tiesas spoguļattēls – tikpat neatkarīga un ar tikpat augstu autoritāti sabiedrībā –, kur Ministru kabineta vai Saeimas ietvaros topošās likumdošanas iniciatīvas var tikt izvētītas valsts ilgtspējas kontekstā.
Piemēram, administratīvi teritoriālā reforma?
Jā, tieši šāds jautājums būtu jāpēta Valsts padomei. Arī izglītības reforma pēc šāda skatījuma atsevišķos aspektos būtu citādāka. Padomes viedoklis jau preventīvā kārtā varētu novērst vairākas iespējamās problēmas.
Cik saistoši politiķiem būtu Valsts padomes secinājumi?
Latvijas konstitucionālajā iekārtā šim padomes viedoklim nevajadzētu būt juridiski saistošam. Likumdošana tomēr ir politikas process. Demokrātijā nevaram tautas vēlētiem priekšstāvjiem atņemt viņu tiesības piekrist vai nepiekrist, ar saviem argumentiem iet pāri ekspertu viedoklim. Tas pieder pie demokrātijas procesa, pie politisko izvēļu esības. Bet institucionālā atmiņa ir jāveido, un politiķiem šajā viedoklī jābūt gataviem ieklausīties. Tad, kad nav gatavi ieklausīties, viņiem ir jāliek pretī savi labāki argumenti. Tas uzreiz velk uz cita līmeņa un argumentācijas likumdošanas procesu.
Tad būs nepieciešami grozījumi Satversmē?
Satversmē jābūt vienam, īsam pantam – Latvijā pastāv Valsts padome. Tās darbību regulētu atsevišķs likums. Ja veidojam Satversmes tiesas spoguļattēlu, vajadzētu būt septiņiem valsts padomniekiem, bet var būt arī pieci, kas būtu minimālais slieksnis.
Līdzīgs modelis ir Francijā…
Francijā ir citādāk, mums būs savs modelis, atbilstošs mūsu konstitucionālajai iekārtai un sociālajai realitātei. Franču kolēģi citstarp mums par mūsu ideju izteikuši komplimentu, atzīstot, ka gribētu izdarīt tā, kā mēs domājam. Proti, Valsts padomē nevajadzētu tikai un vienīgi juristus, jo tās kompetence ir starpdisciplināra. Padomes sastāvā jābūt pārstāvētām vairākām zinātnēm, piemēram, atzītam ekonomistam, antropologam. Savukārt darbinieku līmenī jābūt pilnīgi visām valstī būtiskām nozarēm, tostarp žurnālistam, vēsturniekam, sociologam, juristiem, ekonomistiem, politologiem. Tikai tādā veidā var definēt kopumā, vai šī likumdošanas iniciatīva, piemēram, administratīvi teritoriālā reforma, tiešām ir mērķēta uz cilvēka cieņu un valsts ilgtspēju, kas nav tikai juridiski definējami jēdzieni.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 6. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!