Atveseļošanās fonda nauda jāuztver kā makšķere, nevis zivis

Valdība 20. aprīlī atbalstīja Latvijas atkārtoti izstrādāto pieteikumu 1,82 miljardu eiro piesaistei no Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna. Jūsu vērtējumā – kāds šis plāns ir šobrīd, sevišķi ņemot vērā, ka iepriekšējo plāna versiju valdības sociālie partneri diezgan nopietni kritizēja?

Šobrīd plāns ir tādā pusgatavā stadijā, un kā pusgatavu informatīvo ziņojumu to valdībā arī pieņēma, lai vismaz būtu kāds atskaites punkts. Tādā ziņā process virzās, bet noteikti sociālie partneri vēl nav pauduši savu galīgo viedokli – jā vai nē. Tas, kas ir nākamās [šīs, red.] nedēļas svarīgākie punkti: 27. aprīlī notiks Nacionālās trīspusējās padomes sēde par ANM plānu, pēc tam tai sekos valdības sēde, kurā plānots pieņemt galīgo lēmumu. Līdz ar to šis ir laiks, kad vēl var precizēt nianses, kas joprojām tur neparādās tādā mērā, kā mēs to saredzam, un attiecīgi partneru viedokļus tuvināt. Noteikti te ir jautājums par kopīgas izpratnes radīšanu, un mums nācās vairākas reizes, varbūt pat kaitinoši, bet atgādināt, kas ir šis mehānisms, kam tas ir domāts. Pirmkārt, alegorijās runājot, tā nekādā ziņā nav kaudze ar zivīm, kuras mēs varētu tagad visi draudzīgi apēst un pat nedomāt, ko darīt tālāk. Tā ir tāda viena diezgan laba un jaudīga makšķere, bet to ir jāmāk izmantot. Šai makšķerei ir ļoti daudzi nosacījumi, kas nāk gan no Eiropas Komisijas puses, nosakot gan sadalījumu – par klimata, digitalizācijas, nevienlīdzības mazināšanas un citām sadaļām –, gan arī tas nosacījums, ka tas būs maksājums post factum, proti, ja izdara labu aktivitāti atbilstoši plāna nosacījumiem, tikai tad nāks šī apmaksa. Līdz ar to – ja process būs paveikts neatbilstoši nosacījumiem, var būt risks, ka tas no ES netiek apmaksāts. Un trešā lieta – tā kā tas ir aizdevums, nevis dāvinājums, ko varbūt šādi uztver šā brīža īstermiņa skatījumā, mūsu bērniem šī nauda būs jāatmaksā. Līdz ar to šis ir nedaudz savādāks instruments, nekā esam pieraduši ar daudzgadu budžetu vai citiem instrumentiem, – ES šo naudu aizņemsies starptautiskajos tirgos, un tad būs dažādi nodrošinājumi, kā šo milzīgo aizdevumu atdos. Tādēļ mēs jau laikus esam pauduši viedokli, ka šajā kontekstā nevar būt runas par nodokļu celšanu pēc tam.

Vai plāns paredz pietiekami efektīvu līdzekļu ieguldīšanu, vai ieguldītā nauda dažādās iniciatīvās nesīs augļus, lai tautsaimniecība kopumā pēc tam strādātu efektīvāk, nopelnītu vairāk un attiecīgi arī nodokļos samaksātu vairāk? Vai nepastāv risks, ka naudu ieguldīs kaut kādos projektos, kuri nākotnē nevis paši sevi atpelnīs, bet būtībā prasīs turpmāku subsidēšanu, respektīvi, papildu finanses? Es domāju jūsu minēto par makšķeri un zivīm.

Ja būs otrā jūsu minētā versija, tad tā būs kaudze ar zivīm, turklāt ne visai svaigām. Tāpēc ar šo makšķeri jāmāk apieties, jo, protams, ja ieguldīsim nepareizi, tas būs gan pazaudēts laiks, gan radītas nākotnes problēmas, par ko mūsu pēcnācēji mums paldies neteiks. Tāpēc, pašreiz vērtējot pārstrādāto plānu, varu teikt, ka apmēram 56% no mūsu priekšlikumiem kopumā ņemti vērā, bet 44% – vēl ne. Tajā pašā laikā vēl viens būtisks apzīmējums visam šim plānam ir transformācija, šajā gadījumā ekonomikas transformācija. Faktiski tā ir arī iespēja, lai mūsu makšķerēšanas vieta nebūtu aizaudzis dīķis, bet laba, tīra ūdenstilpe, kurā labprāt uzturas zivis, jo tur ir laba vide. Un ekonomikas transformācija tā arī pasaka – tās ir finanšu investīcijas uzņēmējdarbībā, pētniecībā un inovācijās. Ja darīsim pa vecam, tad arī paši pazaudēsim laiku un iespējas.

Finanšu ministra padomnieks Ints Dālderis uzsvēra, ka pārstrādātajā plānā par 40%, līdz 643,21 miljonam eiro, palielināts tiešais atbalsts komersantiem, savukārt publiskais pasūtījums komersantiem samazināts līdz 1,154 miljardiem eiro. Iepriekš uzņēmējdarbības sektora atbalstam bija paredzēts būtiski mazāks finansējums. Vai jaunais plāns, kur tik un tā komersantiem tiešā veidā paredzēta tikai trešdaļa no kopējās naudas, nerada uzņēmējiem bažas, ka lielākā daļa naudas varētu tikt ieguldīta valsts pārvaldes projektos, kas rezultētos nevis makšķerē, bet zivīs?

Divi galvenie faktori ir – vai šis finansējums radīs eksporta apjomu pieaugumu un vai tas palielinās ražošanas īpatsvaru IKP. Var daudzkārt atgādināt, kā ražotāji un īpaši eksportējošie ražotāji pandēmijas laikā mums visiem kopā ir ļāvuši tomēr izturēt. Un vēl plāna kontekstā esam nemitīgi uzsvēruši, ka mums vajadzīga konkrēta atdeve, lai tas nebūtu tikai vēlamības formā, bet lai ir plāns, investīcijas un rezultāts, tāpēc attiecībā par eksportu ir skaidrs – ja arī Nacionālajā industrializācijas politikā esam ielikuši konkrētus atskaites punktus attiecībā uz eksporta apjomu – 2027. gadā gribam sasniegt 27 miljardus eiro –, tas nogrieznis ir gana tāls un ambiciozs, tādēļ vēlamies, lai šī nauda sekmētu šā mērķa sasniegšanu. Un otrs ir ražošanas īpatsvars – tur ir viens skaidrs mērķis, un vēlamies, lai to iekļauj plānā – 20% no IKP –, kas prasa vēl ļoti daudz darba, lai šo rādītāju sasniegtu. Līdz ar to es teiktu, ka pietiekams apjoms būtu, ja valdība minētajā plānā paredzētu 70% uzņēmējdarbības videi kā tādai, – nevajag arī pārprast, ka tas būtu uzņēmumiem. Tas ir videi kā tādai, tas nav kādam individuāli. Protams, finansējums jānovirza arī publiskā sektora projektiem, to ne mirkli neapstrīdam pie nosacījuma, ka ir reformas un transformācija. Un šeit ir tas vistas un olas princips – jo uzņēmējdarbības vide būs jaudīgāka un transformēsies, jo nodokļu naudas masu, kas nonāks valsts rīcībā, varēs tālāk investēt arī publiskajā sektorā.

Vēlreiz atgriežoties pie nepieciešamības novirzīt 70% uzņēmējdarbības sektoram – redzam, ka valstij īsti nav kopainas skatījuma attiecībā uz dažādajiem finanšu avotiem. Mēs to kopainu redzam šādi – valsts budžets, ES daudzgadu budžets, taisnīgas pārkārtošanas fonds, lauksaimniecības fonds un tamlīdzīgi, kā arī ANM. Un ja otrā pusē liekam šīs mums svarīgās jomas, tēmas, projektus, tad jautājums – kā tas sadalās, jo ANM nav vienīgais instruments. Bet ja tikai skatāmies uz ANM kā vienīgo un mēģinām ar to atrisināt pilnīgi visu, tad diezgan ātri pat makšķerei vietas vairs nesanāks. Bet ļoti ceru un ticu, ka arī Finanšu ministrija redz to kopainu un redz, ko varam izdarīt ar citiem instrumentiem. Turklāt būtiski – ANM nekādā gadījumā nav budžeta aizvietotājs un caurumu lāpītājs, tā ir nauda ilgtermiņa investīcijām un lēcienam, pārveidei. Ja to domājam izmantot tikai caurumu lāpīšanai, tad atkal neesam sapratuši ne šī mērķa garu, ne burtu. Tāpēc svarīgi redzēt kopainu, ko mēs arī daudzkārt esam prasījuši valdībai un atsevišķām atbildīgajām ministrijām: kāds ir kopējais finansējuma apjoms, piemēram, inovācijām, energoefektivitātei, kā šis kopējais finansējums sadalās pa visiem instrumentiem un ministrijām, lai tā plūsma būtu vienmērīga un koordinēta?

Vai šobrīd ir sajūta, ka valdība vadās no skatupunkta, ka notiek nevis vienkārši pieejamās naudas apgūšana, bet mērķtiecīgi ilgtermiņa ieguldījumi, kas nākotnē nesīs atdevi?

Mēs vairākkārt esam aicinājuši izmantot valdībā pieņemto projektu vērtēšanas sistēmu, kas ir trijās sadaļās, kas ļauj precīzi izvērtēt jebkuru projektu: vai un cik ātri tas ir realizējams, kāda būs ietekme uz budžetu, cilvēkkapitālu, ilgtspēju? Ja tu atbildi uz šiem jautājumiem, tad uzreiz vari saprast, kurš projekts kvalificējas, kurš ne. Katrā gadījumā tāpēc arī diskusijās norādām uz potenciālajiem riskiem – ja būs ieguldīts nepareizi attiecībā pret veidu un tēmu, tad vienkārši nebūs šīs apmaksas. Un tad ir jautājums – ja apmaksu nesaņemsim, uz kā rēķina šīs izmaksas paliks? Tādēļ ir būtiski izvērtēt visus ieguvumus un riskus. Te nav tā, ka sagaidāmi tikai ieguvumi. Un attiecībā par nodokļiem – EK diezgan skaidri ir pateikusi, ka šā gada jūnijā tā nāks klajā ar priekšlikumiem par dažādiem ieņēmumu avotiem, un tad tur būs runa par digitālo nodevu, emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, finanšu darījumu nodokli u. c. Tāpēc vēl jo vairāk ir jāsaprot, ka šā plāna ietvaros ir jābūt investīcijām ar ļoti augsta līmeņa atdevi. 

Tāpēc jāuzsver, ka šobrīd vēl ir laiks piestrādāt pie mūsu plāna, un viens ir uzņēmējdarbības vide un ražošana, bet otrs – ko varam darīt inovāciju un citu plāna sadaļu ietvaros, lai ne tikai šo inovāciju nofiksētu, bet arī izietu patenta reģistrēšanu, produkta prototipa izstrādi, testēšanu un tālāku komercializāciju ar pirmajiem pasūtījumiem. Un šeit es konkrēti runāju par autobusiem ar elektrodzinējiem. Ja produkts ir komercializējams un ieviešams ražošanā, pēc tam jau šo, piemēram, autobusu ar elektrodzinēju, var pārdot arī citās valstīs. 

Respektīvi, nevis īstenot nesen pavīdējušās idejas par metrobusu iepirkšanu ārvalstīs izmantošanai Latvijā, bet ražot pašiem, jo pretējā gadījumā sanāks, ka mēs naudu ieguldām citas valsts ekonomikā un pēc tam vēl piedalāmies kopējā kredīta atmaksāšanā.

Precīzi! Šajā gadījumā tā būtu kaudze ar zivīm. Patiesībā mēs esam lieliski lietotāji, bet ne izgudrotāji un inovatori. Lai gan šobrīd mums ir pieejams gan zinātniskais, gan tehniskais potenciāls, un šeit vienkārši ir jāsaved kopā īstie cilvēki pareizā ekosistēmā. Šo puzli vienkārši ir jāprot pareizi salikt kopā. Un tā ir ambīcija par nacionālo industriju, par Latvijas nacionālo ražotāju un iespēju pārdot savu labu produktu pasaulē. Pretējā gadījumā – ja mēs paņemam naudu, bet nopērkam tikai citu saražoto, tad jāatzīst, ka mēs izmantotu lietošanas, nevis pelnīšanas iespēju.

Runājot par ANM finansējumu un tā nosacījumiem, esmu dzirdējis viedokli – ņemot vērā, ka šobrīd pasaulē pieejama brīva nauda ar ļoti izdevīgiem nosacījumiem, varbūt Latvijai būtu bijis loģiskāk nevis pieteikties uz ANM naudu, kas tāpat būtībā ir kredīts, bet pašiem izdevīgi aizņemties brīvajā tirgū un attiecīgi izlietot šo naudu pēc saviem nacionālajiem ieskatiem. No otras puses – varbūt tad būtu lielāks risks, jo mēs neprotam naudu efektīvi ieguldīt, un tāpēc mums ir vajadzīgs uzraugs no Briseles?

Tas būtu skumjš secinājums... Bet runājot par pašu aizņemšanos – tas ir fakts, ka šobrīd pasaulē ir ļoti daudz tādas naudas, kas meklē labu inovāciju un ieguldījumu iespējas. Vienlaikus tā būtu ļoti laba ambīcija un apņemšanās. Jautājums – vai pretī ir pārdomāts plāns? Un šeit nekādā mērā nebūtu pielietojams vārds "apgūt". Šeit tiešām būtu jābūt precīzi izplānotām un izrēķinātām investīcijām, kam ir gan, protams, riska faktors, bet tajā pašā laikā ir ambīcija būt par ražotājvalsti un piegādātājvalsti, nevis tikai iepircējvalsti.

Kā šobrīd vispār uzņēmējs jūtas? Kādas ir prognozes par laiku, kad mēs visi kopā, tostarp ekonomika, varētu atgriezties normālajā režīmā? Skaidrs, ka ātrāk par vasaras beigām diez vai kļūs vieglāka situācija.

Protams, pandēmija negatīvi skārusi lielu daļu nozaru. Bet jāsaka, ka tā temperatūra ir ļoti plašā amplitūdā – sākot no ļoti negatīvas līdz pat ļoti pozitīvai. Lauksaimniecība un būvniecība ir mazāk izjutusi šo krīzi. Taču vistiešāk skartās jomas ir izmitināšana, aviācija, ēdināšana, izklaide, atpūta, kur ir vistiešākais sociālo kontaktu apjoms, – tajās ir dramatiska situācija.

Savukārt to ražošanas uzņēmumu, kuri eksportē savu produkciju, darbība nav būtiski ierobežota, un ja vien pieprasījums saglabājas, tad viņi gan stingri notur savu ražošanas procesu, gan arī uzrauga, lai nepieļautu vīrusa izplatību ražotnēs. Savukārt tiem, kuru darbība ir būtiski ierobežota, ir visgrūtāk. Un ja tas būs ilgstoši, tad situācija kļūs vēl sliktāka. Vienlaikus gan konkrētas nozares, gan uzņēmēju organizācijas kopumā šobrīd veido drošas saimnieciskās darbības vadlīnijas, kur iekļauta darba drošība gan attiecībā uz darbiniekiem, gan klientiem, un mums arī notiek regulāras sanāksmes ar Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra speciālistiem, lai pārrunātu šīs vadlīnijas, ņemot vērā arī veselības speciālistu viedokļus.

Tomēr šķiet, ka vismaz vasarā ierobežojumu kontekstā nekas nemainīsies, – vismaz tā izriet no premjera paustā. Veselības ministrs vispār aicina noteikt moratoriju ierobežojumu tēmai kā tādai. Manuprāt, tas nozīmē, ka tās nozares, kurām aizvien ir liegtas kādas konkrētas darbības, neko nevarēs mainīt un "ziema turpināsies".

Ir vēl viens svarīgs punkts – vakcinācija –, kas nupat sāk uzņemt raitāku gaitu. Un vakcinācijai ir ļoti tieša saistība ar to, lai mēs varētu atjaunot procesus tautsaimniecībā. Tajā pašā laikā ir svarīgi skatīties, ka citas valstis pat ar ne visai pozitīvajiem epidēmijas rādītājiem piesardzīgi atgriežas normālajā dzīvē, jo tu nevari to (ierobežojumus) turēt bezgalīgi. Pieņemot, ka uzņēmumi un nozares kopumā izstrādā drošās darbības vadlīnijas, pakāpeniski tas (ierobežojumu mazināšana) noteikti ir jādara, nemaz nerunājot par to, ka šobrīd ir divas lietas, kas ir būtiskas (ko zina epidemiologi, bet mēs nezinām) – kāpēc vasaras terasēs tomēr nevarētu notikt normāla klientu apkalpošana, ievērojot visas drošības prasības, – tam nav praktiska iemesla, jo tāpat cilvēki paiet dažus soļus pie ceļa malas un nehigiēniskos apstākļos drīkst ieturēt maltīti, bet kafejnīcas terasē nedrīkst. Tas nav skaidrs. Un otra lieta attiecas uz veikaliem – tomēr 25 kvadrātmetru paredzēšana vienam cilvēkam ir pārāk liela prasība. Ir svarīgi ievērot, bet ir svarīgi nepārspīlēt.

Starp citu, premjers paralēli viedoklim, ka ierobežojumus šobrīd nevar mīkstināt, pauda arī uzskatu, ka būtu jāsāk domāt par atbalsta pasākumu mazināšanu privātajam sektoram. Šie divi viņa paziņojumi kaut kādā mērā savstarpēji nekonfliktē?

Atgādināšu, ka pamata atbalsts šobrīd ir tām nozarēm, kam ir aizliegums strādāt vai to darbība ļoti būtiski ierobežota, un šis atbalsts ir tieši darbiniekiem – tie ir cilvēki, kuri šobrīd nevar gūt ienākumus, pilnīgā vai daļējā dīkstāvē esošie cilvēki. Un tikai cita maza daļa atbalsta ir saistīta ar uzņēmumu apgrozījuma līdzekļiem. Līdz ar to – ja tagad proponē vairs neturpināt šo atbalstu, tas nozīmētu neturpināt atbalstu ekonomiski aktīviem cilvēkiem, kuri grib, bet nevar strādāt. Un tas, protams, var radīt mājsaimniecību bankrotu draudus un dažādas citas sociāli negatīvas sekas. Tas ir ļoti nopietni! Līdz ar to, ja saglabājas ierobežojumi un nav šā atbalsta darbiniekiem, tad tas nav pieņemami. Bet uzņēmumu apgrozījuma līdzekļu atbalsts ir ļoti lielā mērā saistīts tikai un vienīgi ar to, ka uzņēmums līdz šim ir pilntiesīgi strādājis, maksājis nodokļus, līdz ar to te arī – ja uzņēmums šobrīd nevar strādāt un viņam nav nekāda atbalsta, nav pareizi. Turklāt visi uzņēmumi, kuri objektīvi varēja šajā laikā pārveidot savu darbību un turpināt strādāt, to arī ir izdarījuši, jo būsim atklāti – neviens atbalsts nekompensē tos ieņēmumus, ko uzņēmums gūst, ja var normāli strādāt, ražot, pelnīt. Tas nav salīdzināmi.