Kāds iespaids ZZS palika par esošās valdības koalīcijas spēju nostrādāt līdz Saeimas vēlēšanām no tām sarunām, uz kurām jūs un kolēģi ekonomikas ministru Viktoru Valaini pirms gadumijas bija uzaicinājusi premjere Evika Siliņa un Edmunds Jurēvics no Jaunās Vienotības (JV)?
Nu, saruna bija ļoti konstruktīva tādā ziņā, ka valdība turpina strādāt esošajā sastāvā, ka laika līdz vēlēšanām palicis ļoti maz, lai veidotu kaut ko jaunu, un tas arī būtu ļoti sarežģīti šajā situācijā – izveidot kaut ko jaunu. Bet tas, kas izskanēja no mūsu puses – ka mums, protams, ir savas prioritātes un mūsu viedoklis daudzos jautājumos atšķiras no citiem koalīcijas partneriem, un mēs tā vienkārši nevaram klusēt un savas iniciatīvas nevirzīt tikai tāpēc, ka tam iebilst Progresīvie. Tas vienkārši nav iespējams. Līdz ar to mēs teicām, ka tādos jautājumos, kas mums ir ideoloģiski un saimnieciski svarīgi, savas iniciatīvas virzīsim. Mēs, piemēram, uzskatām, ka migrācijai ir jābūt ļoti stingri kontrolētai un, ja cilvēks atbrauc strādāt, bet nestrādā, viņam ir jābrauc prom, un migrācija ir pieļaujama tikai tik daudz, cik tas ir nepieciešams mūsu uzņēmējiem. Savukārt Progresīvie šajos jautājumos ir daudz atvērtāki, un šeit mums ir ideoloģiskas pretrunas.
Un otra lieta, kas iezīmējās – attiecībā uz demisijas pieprasījumiem. Nu, nevaram mēs to apsolīt. Visi domā, ka tur ir milzīga disciplīna Saeimā. Varbūt kādā frakcijā arī ir, bet ZZS jau vēsturiski ir izcēlusies ar to, ka mums Saeimas frakcijā ir ievērojama demokrātija un mēs respektējam arī savādākus viedokļus. Tāpēc mēs nevaram nogarantēt, ka kādos jautājumos, piemēram, par kāda ministra demisiju kāds deputāts nenobalso savādāk. Diemžēl tā tas ir. Pat ne diemžēl, bet tas pat ir labi, ka ir šāda demokrātija. Vienmēr jau arī mūsu Saeimas deputāti šos savus atšķirīgos balsojumus argumentē.
Šīs ir divas galvenās lietas, kas iezīmējās no ZZS. Pirmā – ZZS par savām iniciatīvām un ideoloģiski svarīgajām lietām iestāsies un tās virzīs. Un otrā – mēs nevaram pateikt absolūti droši, ka visi mūsu deputāti nobalsos pret demisijas pieprasījumu.
Un ko premjere atbildēja uz to, ka ZZS nesola nepiebiedroties opozīcijas prasītiem valdības ministru demisijas pieprasījumiem?
Tā kā tas jau bija kādu laiciņu atpakaļ, es nevaru precīzi pateikt, ko kurš teica, bet kopumā tiešām šī saruna bija pozitīva, jo mēs vienojāmies, ka turpinām strādāt kopā. Nav jau arī tā, ka ZZS mērķis tagad ir atbalstīt kāda ministra demisiju, bet jautājums ir par pamatotību – vai tā ir vai tās nav.
Mēs tagad vērojam, ka veidojas problēmas arī Saeimas Tautsaimniecības komisijā, kur ļoti daudzi jautājumi ir iesprūduši un netiek virzīti uz priekšu. Piemēram, tagad publiskajā telpā ir pacēlies jautājums par karteļiem – ka vajag kriminalizēt. Kāpēc mēs ZZS esam "pret"? Tāpēc ka no Eiropas Savienības dalībvalstīm, ja nemaldos, tikai septiņās šie karteļi ir kriminalizēti un Igaunija, kura ir kriminalizējusi, par spīti tam, desmit gadu laikā nav spējusi nevienu karteli atklāt, jo tas nav tik vienkārši. Bet valdība oktobrī iesniedza likumdošanas priekšlikumu, un tas priekšlikums tiek marinēts Tautsaimniecības komisijā un netiek virzīts uz priekšu.
Respektīvi, ZZS ir pretenzijas ne tikai pret Progresīvo ministriem, piemēram, satiksmes ministru Ati Švinku, bet arī bijušo Progresīvo satiksmes ministru Kasparu Briškenu, kurš tagad vada Saeimas Tautsaimniecības komisiju?
Nu, viņam ir jāvirza jautājumi uz priekšu, tos nevar vienkārši kavēt. Ja Ministru kabinets ir tos priekšlikumus par karteļiem iesniedzis un valdībā Progresīvo (runā ar īpašu uzsvaru) ministri ir atbalstījuši, visi ir atbalstījuši, un tagad pēkšņi Tautsaimniecības komisijas vadītājs izdomā savādāk un nevirza, nu, tā vienkārši nedrīkst būt! Mums ir jāstrādā, lai karteļus novērstu, bet no Progresīvo puses tā publiskā retorika ir savādāka nekā reālās darbības. Tas nav pareizi, un tāpēc mēs atgriežamies pie tā, ka – jā, mēs vienojāmies, ka turpinām strādāt kopā, bet atsevišķi šādi redzami publiski gadījumi parādās, un skaidrs, ka viedokļi koalīcijā būs atšķirīgi un arī rīcība būs atšķirīga.
Es tomēr gribu saprast, kā ZZS izprata šo sarunu ar JV par tālāko kopāstrādāšanu. Tad sanāk, ka premjere ar izpratni pieņēma un akceptēja to, ka ZZS vismaz atsevišķu Saeimas deputātu līmenī par kādiem ministru demisijas pieprasījumiem turpinās balsot kopā ar opozīciju, ja vien tas nenoved līdz demisijai vai līdz visas valdības krišanai?
Nē, es teikšu savādāk: premjere izprata, ka mēs nevaram piespiest savus deputātus balsot pret viņu gribu, ja ir tiešām redzamas pretenzijas. Nu, piemēram, kā tas bija gadījumā, kad Uldis Augulis un Jānis Vucāns atbalstīja Progresīvo satiksmes ministra Ata Švinkas demisiju – viņiem katram bija būtiski argumenti, un viņi pamatoja savu balsojumu. Protams, ka kaut kāda disciplīna koalīcijā ir vajadzīga, bet nevar piespiest deputātus rīkoties pret saviem uzskatiem. Protams, sekas var būt tādas, ka tāda rīcība kādreiz izsauc valdības krišanu – tā var būt diemžēl, bet kopumā mēs ceram, ka tā nebūs. Tāpēc es teiktu: nevis premjere to pieņēma, bet viņa to izprata, ka mums būs atšķirīgi viedokļi. Man tā saruna palika atmiņā kā pozitīva – tas būtu īsais atstāsts (smejas).
Tad sanāk, ka premjere ar izpratni uzklausīja, ka ZZS neapsola neatbalstīt ministru demisiju pieprasījumus, un ne par kādiem pretsoļiem nebrīdināja? Nu, kaut vai tāpēc, ka Progresīvie publiski un, es pieļauju, arī sarunās no premjeres ir prasījuši, ka ZZS ir jāiestājas sekām par šādiem koalīcijas līguma pārkāpumiem. Bet premjere, tad sanāk, ne ar kādām sekām jums nepiedraudēja?
Nē, vismaz es to nemanīju. Es nejutu nekādu piedraudēšanu un pat domāju, ka šis nav premjeres jautājums, ja mums ar Progresīvajiem ir atšķirīgs viedoklis un Progresīvie balso kaut kā savādāk par kādu mūsu jautājumu un mēs – par kādu viņu jautājumu. Tajā, man šķiet, nebūtu korekti premjerei iejaukties. Tad es varu savu personisko viedokli pateikt: manuprāt, šāda sodīšana ir ļoti nepareiza. Ja atceramies pēdējās izmaiņas, kuras valdībā notika (kad teju pirms gada, pērnajā februārī, valdības restarta mēģinājumā amatus pēc proporcionalitātes principa zaudēja Augulis, Briškens un Anda Čakša no JV – red.), es esmu pret tādām kolektīvām sodīšanām, jo tas nav pareizi. Ja kāds ministrs strādā neatbilstoši, tad viņam jāiet prom un premjerei, protams, ir tiesības pieprasīt demisiju, bet meklēt līdzsvaru, kad amats jāatstāj pa vienam ministram no katra koalīcijas pārstāvja – tas, manuprāt, ir nepareizi.
Gan ceturtdien izprašņājot Jurēvicu (intervija 16. janvāra Dienā), gan tagad jūs, rodas iespaids, ka premjere vispār nav izvirzījusi nekādus nosacījumus koalīcijas partneru tālākai uzvedībai, pat piekritusi skatīties caur pirkstiem uz balsojumiem, galvenais, lai tikai tā valdība nenokristu un nostrādātu līdz Saeimas vēlēšanām atlikušos mēnešus. Ja tur kāds ZZS deputāts nobalso par Progresīvo ministra demisiju, tas nekas, galvenais, skaitīt līdzi, lai līdz demisijai pietrūktu balsu. Turklāt tagad arī koalīcija nedaudz skaitliski augusi par diviem deputātiem.
Deputātam tomēr ir jābūt tiesībām lemt savādāk. Tas, kas mums koalīcijā bija izveidojies tā nelielā – vienas, divu balsu – pārsvara dēļ, bija nepieciešamība visiem ļoti disciplinēti balsot. Tas radīja spriedzi un stresu. Ja man prasa, tad nākotnē vispār valdības būtu vēlams veidot ar lielāku balsu pārsvaru un kādos balsojumos koalīcijas deputātiem dot tiesības balsot atšķirīgi.
Labi, bet premjeram tā koalīcija tomēr ir jātur disciplinēti kopā un jādemonstrē autoritāte.
Mums jau nav autoritāra valsts, mums ir parlamentāra republika, un premjers tāpat kā jebkurš deputāts ir tikai uz laiku – te viņš ir un te viņa vairs nav.
Uz cik ilgu laiku tad tādā gadījumā ir Evika Siliņa – tikai līdz oktobrim?
Kurš tad to zina!? Bet mēs visi esam tikai uz laiku.
Labi, bet tas vien jau, ka premjeres partija katru koalīcijas partneri aicināja uz sarunām atsevišķi, izvairoties sēdināt ZZS un Progresīvos pie viena galda, nenorāda uz nevēlēšanos un nespēju tās domstarpības koalīcijā pēc būtības atrisināt?
Mēs ZZS pieņēmām, ka tā pat ir labāk, jo ar Vienotību daudz kur esam vienisprātis, pat absolūti lielākajā daļā jautājumu, un mēs arī sen un daudzās valdībās esam strādājuši kopā. Savukārt ar Progresīvajiem mums šīs atšķirības ir daudz lielākas. Tā dēļ, iespējams, šāds sarunu formāts pat bija labāks, lai tā saruna, kā es teicu, beigtos uz pozitīvas nots. Varbūt tāds arī bija tas mērķis – neizaicināt jau pašā sākumā kaut kādus asumus.
Varbūt Evika Siliņa baidījās, ka saruna trijatā var beigties ar koalīcijas izjukšanu?
Vismaz sarunā ar premjeri, es uzskatu, tāda riska nebija.
Bet ja Progresīvie arī pie tā galda būtu sēdējuši?
Nu, tad nevar zināt, kā tas būtu iegriezies.
Tas varēja beigties ar valdības krišanu?
Nē, bet tad tā saruna būtu bijusi asāka.
Bet tad jau sanāk tā, kā es teicu –- ka tās it kā koalīcijas sarunas par gatavību visiem trijiem partneriem kopā nostrādāt līdz vēlēšanām ir patiesībā bijušas tikai tāda dekoratīva aprunāšanās, nevis nopietnas sarunas.
Nē, nu svarīgākais jau ir tas, ka sarunas vadīja lielākā valdību veidojošā frakcija, kas ir premjeres JV.
Tad premjere ZZS deva kaut kādas garantijas, ka parunās atsevišķi ar Progresīvajiem, lai ierobežotu to aso priekšvēlēšanu retoriku, kas ikdienā jau arī ir tas galvenais, kas sabiedrībā un medijos rada šīs runas par valdības ļodzīšanos? Vai ZZS šķiet, ka ar šo retoriku, kas, starp citu, ir arī pret jums personiski vērsta, viss ir kārtībā?
Premjere nevar ierobežot Progresīvo retoriku, un arī es netaisos, piemēram, no mūsu pozīcijas par saimnieciskiem jautājumiem atteikties, jo mani kā zemkopības ministra virzītie jautājumi ir tautsaimniecībai ļoti būtiski.
Bet jau pirmajā šāgada koalīcijas sadarbības sēdē, kad beidzot sanācāt visi trīs partneri, Progresīvie no valdības dienaskārtības noņēma divus jūsu virzītos ar kokrūpniecību un mežu politiku saistītos jautājumus.
Nu, tieši tā! Tā dēļ, ka Progresīvajiem tādas tiesības ir lūgt atlikt uz laiku un viņi savas tiesības izmantoja, arī ZZS šādas tiesības ir izmantojusi. Bet tas, ko es redzu – šeit problēmas būs, jo šie abi atliktie jautājumi ir tieši saistīti ar birokrātijas ierobežošanu. Es vispār uzskatu: ja mežs ir izaudzis, tad kāda starpība, vai tu iedod viņam ciršanas atļauju uz trim vai desmit gadiem, nevis iet atkal prasīt un maksāt naudu? Tās ir tādas birokrātiskas lietas, kas mums ir jānovērš. Valsts, protams, var regulēt savus mežus – tas ir cits stāsts, bet privātajiem mežu īpašniekiem, manuprāt, ir jādod brīvība. Savukārt Progresīvie ar šo parādīja, ka viņiem birokrātijas ierobežošana ir vienaldzīga, viņi, izmantojot to, ka dažas organizācijas to nav saskaņojušas, lūdza jautājumu atlikt, saskaņot vēlreiz, kas var turpināties bezgalīgi. Vai izdosies ar visiem saskaņot, nezinām, bet februārī virzīsim atkārtoti. Progresīvie ar šo vēlreiz parādīja, ka viņi ieņem zaļā ekstrēmisma pozīciju. Un arī Progresīvo pārstāvis Eiropas Parlamentā Mārtiņš Staķis ir tajā pašā grupā, kurā kādreiz bija Tatjana Ždanoka – nu, tad iedomājieties, kas tā ir par grupu! Tātad Progresīvie, pēc Eiropas Parlamenta klasifikācijas, ir kreisie ekstrēmisti.