Digitālās transformācijas procesu daudz un dikti apspriež biznesa kontekstā. Taču daudz mazāk runā par digitālo transformāciju kultūras, izglītības un citās jomās. Cik lielā mērā un kādā līmenī digitālās prasmes būtu jāmāca jau skolā, lai mēs patiešām spētu kvalitatīvi, nevis kvantitatīvi izmantot jaunā laikmeta iespējas?
Tas, ko šodien sauc par digitālo transformāciju, patiesībā ir tāds sekundārs process, jo primārais notikums ir tas, ka šobrīd visā pasaulē piedzīvojam ceturto industriālo revolūciju, ko apzīmē kā Industry 4.0, kas fundamentāli maina visus ražošanas procesus, bet ne tikai tos. Arī visās iepriekšējās industriālajās revolūcijās šis process bijis vistiešākā veidā saistīts ar dažādiem sabiedriski politiskiem, ekonomiskajiem un sociālajiem procesiem. Neapšaubāmi digitālā transformācija, ko pieredzam tagad, skars pilnīgi visas dzīves jomas. Taču, lai digitālā transformācija varētu sekmīgi noritēt, protams, viss sākas ar skolu, ar zināšanām.
Šobrīd liela daļa izglītības procesu notiek attālinātā tiešsaistes režīmā, taču – vai līdz ar to varam lepni teikt, ka arī izglītībā ienākusi digitalizācija, ja patiesībā attālinātajām mācībām (vismaz lielā daļā) būtībā nav nekāda sakara ar digitālajām prasmēm, jo atšķirība no mācībām izglītības iestādē – visi izglītojamie sazinās ar skolotāju kādā platformā. Būtībā – nekā vairāk.
Šajā ziņā varu piekrist, ka attālinātās mācības tiešsaistē tiešām nav uzskatāmas par mācību procesa digitalizāciju, bet tas varētu būt tāds mazs solītis tajā virzienā, lai aizvien plašāk sāktu izmantot digitālos instrumentus mācību procesā, taču tā ir tikai mazākā – komunikācijas daļa. Savukārt – tāpat kā industrijas digitālās transformācijas procesā ir jāmaina arī gan ražošanas organizatoriskie, gan loģistikas, gan daudzi citi procesi. Tas, ka no rūtiņu lapas tabulu pārnesam Excel vidē, nenozīmē, ka ir notikusi digitālā transformācija – tā ir tikai elektronisko jeb digitālo līdzekļu izmantošana. Efektivitātes pieaugums sākas tad, kad šos datus, kas pārveidoti digitālajā formā, var izmantot daudz un dažādos veidos.
Līdzīgi ir arī ar lielo datu apstrādi – paši lielie dati, kas pasaulē ir apkopoti milzīgos daudzumos, bez attiecīgiem apstrādes algoritmiem, bez zināšanām, kā šos algoritmus veidot, bez matemātisko modeļu veidošanas ir pilnīgi bezvērtīgi.
Kas šajā kontekstā būtu jāmaina domāšanas ziņā valstiskā līmenī, lai izmantotu šīs iespējas? Nereti dzirdēts, ka vidusmēra cilvēks, kurš, piemēram, ir nopircis pašu modernāko telefonu, izmanto tikai nelielu daļu no ierīces reālajām funkcijām un iespējām?
Tieši tā arī ir, un šajā situācijā, ja runājam tieši par mācību procesu, galvenais ir nevis komunikācijas, bet satura daļa, kura ir būtiski jāpārstrādā, ņemot vērā tās reālās vajadzības, kas sabiedrībai, ekonomikai un tautsaimniecībai kopumā ir nepieciešamas, lai mūsu valsts varētu veiksmīgi konkurēt globālajā tirgus arēnā. Nebūšu īpaši oriģināls, bet, manuprāt, ir virkne mācību priekšmetu, kas jāapgūst – pirmām kārtām tās ir eksaktās zinātnes – matemātika, fizika, ķīmija un bioloģija jeb tā sauktais STEM, kas ir teju jebkuras sistēmas pamatā. Taču vienlaikus jāapgūst arī humanitārais aspekts – valodas, mūsu gadījumā vispirms latviešu valoda. Ja valodu neprot vai ir ļoti nabadzīgs vārdu krājums, tad arī domāšanas un tālākais radošais jeb inovatīvais process ir ļoti ierobežots.
Pēdējos gados daudz runāts, ka valstij kopā ar uzņēmēju sektoru būtu daudz rūpīgāk jādiskutē un jāvienojas par tām nākotnes kompetenču vajadzībām, kuras būs svarīgas gan ekonomikas, gan kultūras, gan citu jomu attīstībai un konkurētspējas celšanai.
Pilnībā piekrītu! Darba devēji jau vairākus desmitus gadu ir skaidri definējuši savas vajadzības, kādam jābūt izglītības saturam un rezultātam. Taču diemžēl Izglītības un zinātnes ministrija līdz šim visas iniciatīvas ir noklausījusies, bet īpaši vērā nav ņēmusi, un arī pašreizējā tā saucamā kompetenču izglītība no uzņēmēju, tautsaimniecības nepieciešamību viedokļa ir diezgan apšaubāms eksperiments. Pamata kļūda jau tika pieļauta deviņdesmito gadu sākumā, kad atļāva skolniekiem izvēlēties – vai nu humanitāro, vai eksakto izglītības virzienu. Tā kā šī izvēle tika izdarīta devītajā klasē – tas ir vecums, kad cilvēkam ir diezgan grūti pieņemt ilgtermiņa lēmumus. Ir pilnīgi skaidrs, ka ir lietas, kuras vienkārši ir jāzina, ja mums šobrīd ir pat tāds rezultāts, ka fizikas centralizēto eksāmenu kārtojuši 5% no visiem skolēniem, bet ķīmijā – 3%, tad rezultāts ir tāds, ka augstskolās budžeta vietu, kurā nepieciešama atzīme fizikas centralizētajā eksāmenā vidusskolā, ir divas reizes vairāk nekā eksāmenu kārtojošo jauniešu skaits. Ķīmijā ir vēl bēdīgāk – budžeta vietu ir piecas reizes vairāk nekā eksāmenu nokārtojušo skolnieku skaits. Un būtiski – zināšanas šajās jomās ir nepieciešamas visās tajās specialitātēs, kurām ir ļoti liela nākotnes perspektīva – brīvās dabaszinātnes, materiālzinātnes, lauksaimniecība, mežsaimniecība, ķīmijas tehnoloģijas un citās. Turklāt nav runas tikai par inženierzinātnēm. Piemēram, Latvijas Universitātes (LU) Biznesa vadības un ekonomikas vadības fakultātē ir jauna studiju programma – industriālās inženierijas vadība – tie būs speciālisti, kuri vistiešākajā veidā realizēs digitālo transformāciju tieši rūpniecības uzņēmumos. Savukārt Rīgas Tehniskajā universitātē ir reģionālās attīstības un pilsētekonomikas inženierijas specialitāte, kas arī ir ļoti svarīga dažādu valsts sabiedrisko procesu un pilsētu modelēšanas procesā, lai pilsētas un citas apdzīvotās vietas attīstītos pēc modeļiem, kas ir zinātniski pamatoti nevis tikai tāpēc, ka kādam no ievēlētajiem politiķiem šķiet, ka konkrēts attīstības virziens būs labs.
Savukārt vēl viens virziens, kam jau šobrīd ir liela nozīme sociālajā jomā, ir Vidzemes Augstskolā piedāvātās kiberdrošības inženierijas, virtuālās realitātes un viedo tehnoloģiju specialitātes. Proti, universitātes un augstskolas ir gatavas šādu speciālistu sagatavošanai, diemžēl cilvēkresursu, kurus varētu apmācīt, ir ļoti maz un arī ar diezgan vāju zināšanu līmeni.
Ar daudzajiem eksperimentiem un "jauninājumiem" izglītības saturā pamata un vidusskolu līmenī esam radījuši situāciju, kad jaunieši nav pietiekami sagatavoti tālākajam izglītības procesam?
Diemžēl jā. Turklāt tas nevar būt tādā hobija līmenī, ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas atsevišķās jomās, it īpaši matemātikā, jo matemātika ir visu lietu pamats, tajā skaitā arī humanitārajās jomās, un, nezinot matemātiku, nevar mācīties arī fiziku, ķīmiju un bioloģiju, un galarezultātā mums nebūs arī ārstu, farmakologu un daudzu citu profesiju speciālistu.
Cik lielā mērā digitālās transformācijas process ir nozīmīgs, piemēram, kultūras jomas attīstībā?
Šeit vispirms gribu uzsvērt – ir vērts atbalstīt kultūru visdažādākajos veidos un mērogos. Nav atšķirības, vai cilvēkam padodas vizuālā māksla vai tehniskā jaunrade. Būtība abos gadījumos ir jaunrade – spēja jaunradīt, uzdrošināties uzlabot, pilnveidot, veidot lietas, kas sakārto un uzlabo vidi ap mums. Lietas, kuras kalpo cilvēkiem un dod arī kopēju labumu, kā arī izglīto un attīsta gan katru no mums, gan sabiedrību kopumā. Lai tā ir jauna datorprogramma vai dziesmas izpildījums – tā ir jaunrade. Tehnoloģijas maina pasauli, mūsu dzīvesveidu un darba procesu, bet tās vienlaikus dod pilnīgi jaunas iespējas atklāt un turpināt mūsu tradīcijas. Tehnoloģijas, it īpaši ceturtās industriālās revolūcijas laikā, ir vienīgais man zināmais veids, kā turpināt nacionālo kultūru un iznest to pasaulē.
Un tieši tādēļ arī kultūras jomā nav jābaidās izmantot tehnoloģijas tradicionālo vērtību interpretēšanā. Tieši tehnoloģijas padara tradīcijas un šķietami senilas lietas pievilcīgas un aktuālas jaunākajai paaudzei. Piemēram, LMT šogad izvēlējās sadarboties ar grupu Tautumeitas un atbalstīt jaunas dziesmas radīšanu, kas ir latvisko tautasdziesmu ļoti mūsdienīga interpretācija. Ar tehnoloģijām var padarīt mūsu nacionālo kultūru pieejamāku pasaulei, un pats galvenais – mūsdienu tehnoloģiju izmantošana nozīmē arī tradīciju turpināšanu. Mūsu uzņēmumam vispār ir būtiski atbalstīt un attīstīt radošo dzirksti, kas ir viens no inovāciju un uzņēmējdarbības avotiem, tāpēc arī vienmēr esam atbalstījuši kultūru, sākot ar Dziesmusvētkiem un beidzot ar augstvērtīga satura izplatīšanu viedtelevīzijā. Mūsuprāt, tās ir investīcijas Latvijas ekonomikā un sabiedrības izaugsmē, veicinot jaunradi visdažādākajos veidos, sākot ar jaunuzņēmumiem un beidzot ar Tautumeitu projektu, kas veido un uztur radošu vidi.
Tehnoloģijas ir arī risinājums un palīgs tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanā, sniedzot tām ilgtspējīgu turpinājumu un ļaujot atklāt aizvien jaunas šķautnes. Jo prasmīgāk tās izmantosim, jo mums ir lielākas iespējas konkurēt pasaules arēnā. Arī kultūra nedrīkst būt atstāta pastarīša statusā. Kultūra arī lielā mērā palīdz attīstīt radošo domāšanu, bez kuras izdzīvošana nākotnes pasaulē nav iedomājama.
Šobrīd valstī daudz tiek runāts, ka pandēmijas dēļ pasaules, tajā skaitā Latvijas, ekonomika mainās un būs pavisam savādāka nekā iepriekš. Vai šis ir laiks, kad Latvijai jāizdara pareizās izvēles, tostarp izglītības jomā, lai jau tagad gatavotos jaunajai ekonomikai un jaunajām iespējām?
Ja gribam būt godīgi, šis laiks jau ir nokavēts, mums šajā virzienā vajadzēja strādāt jau vismaz pirms desmit gadiem. Bet labāk vēlu nekā nemaz. Protams, tas ir viens no iespējamajiem risinājumiem šobrīd, tieši tādēļ darba devēji kopā ar Ekonomikas ministriju uzskata, ka, izmantojot pieejamo ES finansējumu, kaut vai jāglābj tas, kas vēl ir glābjams, un jāorganizē papildu kursi, lai arī tie cilvēki, kuri beiguši vidusskolu pirms kāda laika, varētu atsvaidzināt zināšanas eksaktajos priekšmetos un tādā veidā varētu sākt studēt inženierzinātnes, bet ne tikai šīs, jo ir ļoti svarīgas arī zināšanas sociālajās jomās. Tīri tehnokrāti nevar būt pietiekami radoši un inovatīvi, ir jābūt arī zināšanām par vēsturi, valodām, literatūru. Bez šīm visām zināšanām cilvēks nav īsti pilnvērtīgi piemērots tiem uzdevumiem vai izaicinājumiem (kā tagad mēdz teikt), kas sagaida pasauli un, protams, arī Latviju.