Viņš norādīja - lai gan diskusijas tēma ir par uzticēšanos nenoteiktības apstākļos, sarunai jāpievieno arī dezinformācijas katastrofa, pie kuras esam nonākuši īpaši aizvadīto divu gadu laikā - gan Covid-19 pandēmijas ietekmē, gan arī kara Ukrainā.
Bambals atzīmēja, ka to būtu grūti novelt tikai uz pašu valdības vai pašvaldību, valsts pārvaldes izdarīto vai neizdarīto, labajiem vai sliktajiem darbiem. Viņa ieskatā, liela lomu tajā ir spēlējusi Kremļa dezinformācija. Bambals vērsa uzmanību, ka ar Kremļa dezinformāciju, medijpratību un informācijpratību ir viena liela problēma, proti, tās ir vienas monētas divas dažādas puses.
"Tās ir tik ļoti cieši saistītas. Mēs savā domāšanā esam pieņēmuši, ka medijpratība ir kā tāda aizsardzība, bruņas, ko mēs varam uzlikt sev virsū, lai pasargātu sevi no šiem ārējiem vai iekšējiem draudiem, riskiem, proti, no dezinformācijas," sacīja VK Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta direktors.
Viņa ieskatā, šāds skatījums ir problemātisks, jo tas paredz, ka medijpratība ir nepieciešama tikai tad, ja ir gaidāms tūlītējs apdraudējums, bet Latvijas gadījumā valsts pastāvīgi ir šīs dezinformācijas upuris kopš brīža, kad Latvija nolēma pievienoties nevis tam, ko centās veidot Krievija, bet gan Eiropas Savienībai un NATO. Bambals pauda uzskatu, ka tajā brīdī Latvija "uzlika sev mērķi uz muguras" un kļuva par Krievijas nomelnošanas un dezinformācijas kampaņu upuri.
"Tas ir problemātiski arī tādēļ, ka esam normalizējuši dzīvošanu ar dezinformāciju. Mēs esam savā ziņā to padarījuši par "normalitāti". Ir pazudusi trauksmes sajūta, kas liktu mobilizēties un šīs bruņas uzlikt. Nav sajūtas, ka jāsāk grupēties un nepieciešams būtu investēt tūlīt un daudz šī drauda novēršanā," atzīmēja VK Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta direktors.
Viņš uzsvēra, ka līdzīga tendence ir arī citos jautājumos, piemēram, kas līdzīgs dezinformācijas katastrofai ar klimata pārmaiņām. Sabiedrībā bieži runā par klimata pārmaiņām, retāk par klimata krīzi, bet teju neviens nerunā par klimata katastrofu, kurā mēs, Bambala ieskatā, patiesībā esam, un tai ir fundamentālas sekas uz mūsu pasauli, uz planētu kopumā.
"Mēs patiesībā arī šeit piedzīvojam dezinformācijas katastrofu, kas ir fundamentāla, ilgstoša, bet mēs to nejūtam tās tūlītējo efektu. Tā indē mūsu prātus ilgtermiņā un tam ir bijusi liela ietekme uz uzticēšanās krīzi," piebilda VK Stratēģiskās komunikācijas koordinācijas departamenta direktors.
Viņš vērsa uzmanību uz to, ka katastrofu pētniecībā runā par to, ka nepieciešami divi elementi, lai katastrofa kvalificētos par katastrofu. Viens ir ārējā ietekme - cilvēka vai dabas radīta, bet ar to vien nepietiek. Nepieciešams arī otrs elements un tas ir ievainojams cilvēks un ievainojama sabiedrība. To var labi redzēt arī runājot par dezinformāciju. No vienas puses katru gadu no Ķīnas, Krievijas vai citiem autoritāriem režīmiem tiek ieguldīti miljardi ASV dolāru, lai izdarītu spiedienu uz mūsu sabiedrībām.
No otras puses vārīgās sabiedrības bieži vien savas nemākulības dēļ, medijprasmju trūkuma dēļ kļūst par katalizatoru, lai dezinformācija varētu izplatīties tālāk, jo saturs ir emocionāls, ar to ir viegli dalīties, savukārt sociālo mediju kompānijas nav pietiekami investējušas, lai cilvēki instinktus un emocijas piebremzētu, sacīja eksperts.
"Būtībā man ir jautājums, ja mēs spējam vienoties, ka mēs patlaban līdzīgi kā klimata jomā, arī dezinformācijas, informatīvās telpas jomā piedzīvojam pasaules mēroga katastrofu, kādēļ mēs to ignorējam?! Kādēļ mēs sēžam degošā mājā un nejūtam trauksmi, neskrienam un nerīkojamies?!" retoriski jautāja Bambals.