Senos laikos, dodoties šahtās, raktuvju strādnieki ņēma līdzi kanārijputniņu. Ja putniņš nobeidzās, bija skaidrs, ka šahtās sakrājusies gāze un tur uzturēties ir bīstami. Latvijas makroekonomikas kanārijputniņš ir ražotāji: kamēr tie spēj celt darbiniekiem algas atbilstoši valsts vidējās algas pieaugumam, vienlaikus nezaudējot konkurētspēju un eksportspēju, viss ir kārtībā. Kaut arī 2018. gadā darba devēji izjuta gan darba spēka trūkumu, gan algu pieaugumu, mūsu kanārijputniņš čivina labi, un galvenie ieguvēji no tā ir privātpersonas. Vidējie ienākumi valstī aug, bezdarbs un ēnu ekonomika mazinās, finanšu disciplīna uzlabojas, un cilvēki spēj un ir gatavi aizņemties. Taču vai ar veselīgu kanārijputniņu šodien pietiek, lai topošie "raktuvju strādnieki" dotos šahtās? Raugoties uz šī brīža studiju un studējošo kredītu segmentu, šķiet, ka, pat par spīti ņiprajam kanārijputniņam, studētgribētājiem vēl jāizcīna cīņa par iespēju doties šahtās jeb studēt.
Lai gan kopējā dzīves dārdzība un tostarp izdevumi, kas saistīti ar augstākās izglītības iegūšanu, ik gadu pieaug, izsniegto studiju un studējošo kredītu skaits Latvijā arvien sarūk. Gribētos domāt, ka šāda tendence vērojama, jo vairāk kļuvis to ģimeņu, kas pašas var segt savu atvašu studiju maksu, bet diemžēl tā gluži nav – valsts galvoto studiju un studējošo kreditēšanas sistēma, ko koordinē Studiju un zinātnes administrācija, ir tik smagnēja, ka daudzi studētgribētāji atmet šādam finanšu risinājumam ar roku. Saskaņā ar Latvijas Studentu apvienības aptaujas datiem 50% jaunieši ir izskatījuši studiju un studējošo kredītu kā līdzekli, ar kura palīdzību segt studiju vai ikdienas izmaksas. Tajā pašā laikā gandrīz puse no viņiem šim finanšu atbalsta veidam nav pat pieteikušies, tostarp tādēļ, ka nespēj atrast privāto galvotāju. Tas liecina par nepieciešamību uzlabot valsts galvoto studiju un studējošo kreditēšanas sistēmu, padarot to vienkāršāku un efektīvāku, lai augstākā izglītība Latvijā būtu pieejama ikvienam, kas vēlas to iegūt.
Šī brīža studentu kreditēšanas sistēma ir administratīvi ļoti smagnēja. Tā ir būvēta pēc padomju laika priekšstatiem, ka visi cilvēki ir neuzticami un par to vien domā, kā apmānīt valsti un izdarīt kaut ko neatļautu.
Tāpēc jāņem papildu galvotāji, tāpēc jābūt smagam administratīvajam procesam ar skarbu filtrēšanas sistēmu, jo "katrs students, pats par sevi saprotams, uzsāk studijas, neplānojot tās pabeigt, un ņem aizņēmumu, neplānojot to atdot". Tas, kas šajā situācijā satrauc visvairāk, ir tās sabiedrības daļas nākotne, kam dzīvē ir vismazāk paveicies. Darbojoties SOS bērnu ciematu padomē, esmu redzējis pietiekami daudz gadījumu, kad bērna bioloģiskie vecāki ir dzīvi, uz papīra it kā viss ir kārtībā, bet realitātē šis bērns galvotāju nekad neatradīs. Ir netaisnīgi no valsts puses ierobežot viņa iespējas studēt, pieprasot privāto galvojumu.
Tieši sociālais aspekts ir tas, kas mudina SEB banku piedalīties studiju kreditēšanā. Ja mēs visi vairāk uzticētos studentiem, kā tas notiek Sandināvijā un pārējās Baltijas valstīs, piešķirot vajadzīgos līdzekļus bez nesamērīgām prasībām un paļaujoties, ka cilvēks ir izsvēris savas iespējas aizņēmumu atmaksāt, tas atvieglotu gan studiju apmaksu daļai jauniešu, gan visu sistēmu. Ja students nespēj kredītu atmaksāt, kas gan pēc mūsu pieredzes notiek visai reti, pastāv pietiekami veiksmīgi kontroles mehānismi – piemēram, uz desmit gadiem iekļaut parādnieku sarakstā, tādējādi ilgstoši liedzot iespēju aizņemties. Šāds negatīvs finanšu CV ir gana nepatīkamas sekas normālam, domājošam jaunietim. Šī sistēma labi strādā Ziemeļvalstīs un mūsu kaimiņos Igaunijā, bet mēs nez kāpēc gribam izgudrot jaunu divriteni.
Mums kā sabiedrībai ir laiks pieaugt un saprast, ka rietumu modeļi, uz kuriem tik bieži atsaucamies, vēloties līdzināties dzīves līmeņa ziņā, darbojas efektīvi, jo infrastruktūra, likumi un regulējumi tur ir radīti, ticot, ka katrs pilsonis ir normāls, godīgs, saprātīgs, pieaudzis cilvēks. Pie mums padomju laika smagais mantojums rada pilnīgi pretēju efektu. Politikas veidotājiem būtu svarīgi laiku pa laikam pakāpties soli atpakaļ, lai paraudzītos uz kopainu. Vai Latvijā ir kādas pazīmes, ka studenti ir bezatbildīgi un pārāk daudz aizņemas? Vai kredīti, kurus ņem studenti, ir pārāk lieli?
Kādam tas varbūt ir visas atlikušās dzīves jautājums – pa kuru taciņu viņš aizies un par ko kļūs. Mazā valstī katrs jaunietis ir zelta vērts, un izbojātus likteņus mēs nevaram atļauties.
Raugoties nākotnē, gribētos redzēt tādu studiju kreditēšanas sistēmu, kas patiešām piedāvā visiem vienlīdzīgas iespējas. Pirmkārt un galvenokārt, būtu jāatsakās no privātā galvotāja, kuru daudzi studētgribētāji nevar atrast vecuma ierobežojuma, nepietiekama ienākumu līmeņa vai nenokārtotu parādsaistību dēļ. Otrkārt, būtu jāmeklē iespējas paplašināt studiju kredītu pieejamību, iesaistot studentu kreditēšanā arī citas bankas un atvieglojot kredīta saņemšanas procedūru. Un, visbeidzot, ir vērts nopietni apsvērt iespēju nodrošināt nepieciešamo kredītu skaitu ar Attīstības finanšu institūcijas Altum portfeļgarantiju, kas atvieglotu valsts galvojuma slogu katram kredītam un būtu pietiekami dzīvotspējīgs risinājums, lai "raktuvju strādnieki" varētu droši doties šahtās pat tad, ja kanārijputniņam brīvdiena.
vēstures kurss
sciālais eksperimentators