Gūtmanis: Rīdzenes sarunas – vēsturisks konteksts

Kā zināms, "Rīdzenes sarunas" tika publicētas šogad ap Jāņiem, tādējādi precīzi norādot uz zīmīgu datumu – publikācija iekrīt Anglijas lielložas dibināšanas 300. gadadienā, kas Eiropas politiskās kultūras vēsturē ir fenomenāls datums. 1717. gada Jāņa Kristītāja dienā, 24. jūnijā, četras Londonas brīvmūrnieku ložas izveidoja kopīgu pārvaldes institūciju, kas kļuva par ietekmīgāko masonu organizāciju, lai gan masonu ložas, kā arī citas vairāk vai mazāk slēgtas apvienības, ordeņi un brālības pastāvēja arī pirms tam.

18. un arī 19. gadsimtā brīvmūrniekiem bija relatīvi liela ietekme uz politekonomisko lēmumu pieņemšanu Rietumeiropā, turklāt dominēja tieši briti. Vācijas un Francijas masoni orientējās uz "vadošiem norādījumiem" no Lielbritānijas, kas spēlēja režisoru lomu daudzos vēstures pavērsienos, kā piemēram Prūsijas karā ar Franciju 1870.-71. gadā.

Pēc šī kara - Otrā reiha pastāvēšanas sākumā - vācu ložas kļuva "nacionālas", metot bezkaunīgu izaicinājumu britu dominēšanai. Tomēr notika arī citas pārmaiņas. Ekonomika un tirdzniecība jau bija kļuvušas pārnacionālas, aptverot ne vien dažādas valstis, bet arī kontinentus, tādēļ radās nepieciešamība pēc instrumentiem, ar kuriem tā laika ekonomiskie grupējumi-klani varētu ietekmēt lēmumus pāri robežām.

Sesils Džons Rodss – Lielbritānijā dzimis Dienvidāfrikas dimantu raktuvju magnāts un politiķis – 19. un 20. gadsimtu mijā nodibināja savā vārdā nosauktu fondu, un tas spējīgiem studentiem no Britu impērijas valstīm, ASV un Vācijas sāka piešķirt stipendijas studijām Oksfordas universitātē. Fonda un stipendijas mērķis bija stiprināt anglosakšu elites dominanci pasaulē. Sesila Rodsa izveidotās struktūras vadībā 20. gadsimta sākumā ilgi bija Alfrēds Milners, vienlaicīgi ieņemot vadošus amatus britu valdībā un piedaloties lēmumu pieņemšanā par pasaules kārtību pēc pirmā pasaules kara.

Bez vāciešiem britiem parādījās vēl viens izaicinājums – Amerikas Savienotās Valstis, kuru izveidē masoni piedalījās, auga savā ietekmē un grasījās kļūt par dominējošo spēku, kuru apkarot nevarēs. Britu elite saprata, ka tāpēc spēki ir jāsaliedē, bet vienlaicīgi arī jāveido ilgtspējīga ietekme ASV vadībā - arī ar šādu fondu darbības palīdzību. Joprojām aktīvā Rodsa fonda stipendiātu sarakstā ir vairāki ASV četru zvaigžņu ģenerāļi un aizsardzības ministrijas vadītāji, CIP direktors, vairāki senatori un kongresmeņi, CNN izpilddirektors, prezidents Klintons, kā arī viņa pirmsvēlēšanu vadītājs un arī personīgais advokāts, virkne Amerikas prezidentu un valsts sekretāru padomnieku.

20. gadsimtā radās vairākas citas biedrības - Trīspusējā komisija, Bilderbergas klubs, apvienība Le Siècle (arī ar atvasinājumu /veidolā) un citas. Daudziem tās asociējas ar sazvērestības teorijām. Domājams, tomēr nepamatoti. Globālo korporāciju un, pirmkārt, pārnacionālā finanšu kapitāla interešu realizēšanai vajadzēja un joprojām vajag lēmumu pieņemšanas instrumentus. Dominējošās varas saglabāšanas un biznesa intereses liek diktēt valstu svarīgākos lēmumus. Loģiski, ka šo biedrību dalībnieki ir parlamentu deputāti, politiķi, globālo korporāciju un centrālo mediju un politikas pētījumu centru vadītāji. Šīs biedrības ir forumi, kuros faktiskā varas elite saskaņo viedokli un rīcību attiecībā uz centrālajiem globālajiem jautājumiem, kurus pēc tam dalībnieki realizē "katrs savā vietā", tajā skaitā ļaujot medijiem populāri izskaidrot saskaņoto viedokli plašām tautas masām. Pēc Bilderbergas kluba sēdes jūnija sākumā tā dalībnieks Henrijs Kisindžers dodas uz Maskavu tikties ar prezidentu Putinu, turklāt tā viņiem ir kārtējā regulārā tikšanās.

Rietumos partiju, valdību, arī ASV vēlētā prezidenta faktiskā vara un autoritāte krīt – šādu secinājumu izdara Semjuels Hantingtons un citi pētījuma Demokrātijas krīzes autori 1970-to gadu sākumā (Trīspusējās komisijas uzdevumā). ASV demokrātiskās pārvaldības ievainojamība izriet, viņaprāt, nevis no kādiem iekšējiem vai ārējiem draudiem, bet gan no demokrātijas iekšējās dinamikas, kuras attīstību tādējādi ir vēlams turēt zināmās robežās. Pētījums tādējādi ir gan 1960-70-to gadu Rietumu politiskās sistēmas analītisks apraksts, gan arī intelektuāls pamats Trīspusējās komisijas darbības modelim.

Šķiet, ka centrālais jautājums šajās slēgtajās biedrībās ir par varu, par Rietumu (respektīvi, svarīgāko ekonomisko klanu) globālās dominēšanas saglabāšanu.

Ja "Rīdzenes sarunu" varoņi ar nieka padsmit gadu darba pieredzi politiskās projektēšanas druvā vairāk vai mazāk - šķietami - "menedžē" kādu amatpersonu vai žurnālistu iecelšanu un izmantošanu, tad slēgtajām biedrībām ar gadu simtu dziļām kompetencēm un personāla atlases kvalitāti jāspēj vadīt globāli procesi, uz kuriem ikdienā raugoties, ne vienmēr viegli izdodas saistīt vienā ķēdē dažādos atsevišķos notikumus.

Trīspusējās komisijas direktora, Kolumbijas universitātes profesora Zbigņeva Bžezinska studentu sarakstā savulaik bija students Baraks Obama, kuru – maz zināmu jaunu politiķi - gadus 30 vēlāk profesors publiski silti ieteica atbalstīt prezidenta vēlēšanās. Varbūt var teikt, ka šī komisija iecēlusi prezidentu, varbūt šeit ir runa par bezkaunīgi neveiksmīgu sakritību. Robežu starp reālo lēmumu pieņemšanu un sazvērestību konspiroloģiju viegli pārkāpt.

Iespējams, ka katrā jokā ir daļa joka, arī tad, kad ASV valsts sekretārs Kisindžers (kurš ir arī Bilderberga kluba dalībnieks) Turcijas ministram 1975. gada martā raksturo kādu savu rīcības principu: "Nelegālās lietas mēs darām nekavējoties, bet nekonstitucionālām lietām vajag mazliet vairāk laika."

Varas "mehānika" nav uzreiz viegli caurskatāma, Sīzifa izturību vajag, lai tās pētīšanu novestu līdz uzvarai. Ceļš no slēgtās biedrības viedokļa līdz juridiski saistošiem parlamenta vai valdības lēmumiem nav ļoti transparents, lai arī daudzi no šo biedrību intelektuālajiem vadītājiem savus uzskatus nav slēpuši (varbūt atšķirībā no galvenajiem beneficiāriem).

Par laimi Latvijā un citur blakus šiem "sazvērniekiem" vienmēr ir aktīvi un godīgi cilvēki, kas izgaismo klajos likumu un sabiedrības vairākuma interešu pārkāpējus. Piemēram, Desmogblog lapā var lasīt par to, kā patlaban ASV enerģētikas firmas faktiski pārņem valsts varu, savās šaurās interesēs virzot enerģētiku regulējošo institūciju vadītājus pašā augstākajā līmenī. Nensija Maklīna nav vienīgā uzbrūkošā pētniece, jo arī Amerikā ir savas "Rīdzenes sarunas", pret kurām vajag uzstāties.

Kāpēc jāatgādina šīs dažas labi zināmās vēstures lappuses? Lielās jubilejas un gadadienas atzīmējot, mēs identificējamies ar Rietumu pasauli galvenokārt tās gaišajās lappusēs, bet neizliekoties nemanām arī tās tumšās lapas.

* - Autoram nav ne darba, ne juridisku, ne arī finansiālu attiecību ar sarunās un to publicēšanā iesaistītajām pusēm. Raksta mērķis ir aplūkot šo notikumu plašākā vēstures kontekstā un izteikt cieņu stingrai pilsoniskai atbildībai.