Ikstens par valdību: Pretrunās tapusi, bet gana stabila

Ir bijuši ministri, kas iepriekš pastrādājuši par deputātiem pašvaldībā vai Saeimā. Ir bijuši gadījumi, kad kāds viens vai divi ministri ir, kā saka, no malas. Tagad tādu ir pavairāk.

Tauta tā ir lēmusi.

Ministrus izvēlas partijas no sava vidus un apstiprina Saeima, nevis vēlētāji.

Partijās acīmredzot nav labāku, ja reiz virza tos, kurus virza. Un šīm partijām radās iespēja virzīt šos cilvēkus tikai tāpēc, ka tauta tā bija runājusi. Tad ir tas nepatīkamais jautājums vēlētājiem: ko tad par tādiem balsojāt, ja viņiem nav kaut cik pieredzējušu cilvēku, ko ministru amatos likt?

Vēlētājiem bija izvēle tikai starp tiem, kurus piedāvāja.

Piedāvājums bija ļoti plašs.

Arī valdības veidotājam Kariņam it kā bija liela izvēle, bet beigās koalīciju veidoja piecas partijas, no kurām viena – KPV LV – pēdējā brīdī sašķēlās.

Visa tā situācija ap valdības veidošanu ir samocīta, nav loģiska, saprotama, atbilstoša tipiskiem priekšstatiem par to, kā vajadzētu izskatīties koalīcijai. Sāksim ar to, ka premjera un arī finanšu ministra krēsls ir ticis mazākajai partijai. Latvijā ir ierasts, ka premjers un finanšu ministrs ir vienas partijas pārziņā, tomēr galīgi nav tipiski, ka šie divi svarīgie posteņi tiek mazākajai frakcijai. Otra īpatnība ir tā, ka Jaunās Vienotības frakcija ir divreiz mazāka par KPV LV frakciju un JKP frakciju, bet ministru skaits tām ir vienāds. Jau šie divi momenti vēl pirms visām KPV LV iekšējām peripetijām rādīja, ka valdība top ļoti neparastā politiskajā situācijā un ka galīgi nedarbojas ierastā proporcionalitāte, kas bijis viens no pamatprincipiem valdību veidošanas procesā vispār kopš neatkarības atgūšanas. Tagad vēl tam nāk klāt arī KPV LV frakcijas sašķeltība. Es gan nedomāju, ka tas kaut kā tūlītēji apgrūtinās valdības darbu, jo 61 balss tai Saeimā ir, tātad skaitliskais pārsvars ir gana pieklājīgs, pat ja vēl kāds pārītis pa ceļam kaut kur nomaldītos bez jau zināmajiem pieciem. 

Kā vērtējama pašreizējā jeb jaunā opozīcija? Kas no tās sagaidāms?

Saskaņa ir vienkārši profesionāla opozīcija, tai šī statusa iemaņas attīstījušās jau ne pirmo gadu desmitu. Otra opozicionāre ir ZZS. Domāju, ka ZZS tagad ir kaut kādā ziņā nepatīkamākā situācijā. Vispirms jau tāpēc, ka tā ilgāku laiku nav bijusi opozīcijā.

Mūsu partiju sistēmas īpatnība ir tā, ka ļoti principiāla opozīcija izveidojas ļoti reti. Piemēram, ja JKP būtu atstāta opozīcijā kaut kādu iemeslu dēļ vai KPV LV, mēs visdrīzāk varētu redzēt diezgan asu opozicionāru darbību. Savukārt ne Saskaņa šajos daudzajos gados, ne arī ZZS, kad bija opozīcijā vai kad koalīcijas ietvaros mēģināja iezīmēt sevi kā iekšējo opozīciju, nav sevi iezīmējušas kā radikālus opozicionārus.
Faktiski es atgriežos pie tā, ka šeit ir izveidojies zināms partiju kartelis. Saskaņa tajā kartelī ir iekšā par visiem 100%, arī opozīcijā esot, jo tai ir Rīga, un tas uzreiz paver diezgan plašas spēles iespējas. ZZS turpretim šobrīd tādu resursu nekontrolē. Viņiem līdz ar to varētu būt nedaudz grūtāk, lai arī viņi ir pārstāvēti ļoti daudzās pašvaldībās. Neizslēdzu, ka viņi varētu kaut kādus jautājumus tiekties risināt caur pašvaldībām.

Vēl interesanti, par ZZS un tās būšanu opozīcijā runājot, – rodas jautājums, kādā veidā attīstīsies ZZS un Lemberga attiecības. Faktiski stāsts par to, kas palīdzēs partijai šo grūto brīdi pārlaist. Gan politiski, gan intelektuāli, gan visādi citādi. Un te ir divas daļas – kāda būs paša Lemberga rīcība, ko viņš gribētu attiecībā uz ZZS, ar ko viņam tradicionāli bijušas ļoti ciešas saites, otrkārt, kāda būs ZZS pozīcija pret Lembergu šajā situācijā – vai viņi meklēs kaut kādu atbalstu pie viņa vai ne.

Topošās koalīcijas rokās ir jauns instruments – administratīvi teritoriālā reforma, kas ietver pašvaldību skaita samazināšanu. To izmantos, lai atriebtos ZZS, vājinātu tās ietekmi?