30 gadu pēc neatkarības atgūšanas aizvien no jauna izskan, ka Latvijā kaut kas nav kārtībā ar tieslietu sistēmu un tiesiskuma izpratni. Kas mūs bremzē virzībā uz ideālu?
Sajūtu līmenī šķiet, ka tiesiskuma šodien noteikti ir mazāk nekā atmodas laikā. Justīcijā vērojama pārāk liela politiskā klātbūtne. Sabiedrība ir ļoti nokaitināta. Pie nokaitinātas sabiedrības ārkārtīgi dzīvīgs ir ''Žiglova'' princips – noziedzniekam par katru cenu jāsēž cietumā! Vienalga, vai to panākt godīgiem vai negodīgiem līdzekļiem. Ar sarežģīta regulējuma palīdzību esam panākuši, ka kriminālprocess vairs nav notikums. Kriminālprocess ir nonivelēts un kļuvis gandrīz kā iesnas.
Bezgala garie izmeklēšanas un tiesas procesu termiņi vājina sabiedrības uzticību tiesu varai. Viens no galvenajiem cēloņiem tam ir absolūti ačgārnā prakse – dokumentu, dažādu frāžu, rindkopu kaudžu pārkopēšana. Krimināllietas piegrūž ar bezjēdzīgiem kopētajiem materiāliem, tā vārdā nākas ekonomēt laiku uz procesu pēc būtības. Notiek atkāpšanās no ļoti svarīga kriminālprocesa principa – pierādījums ir tas, ko var pārbaudīt tiesas sēdē!
Vēl viena problēma – tiek ignorēti tādi fundamentāli tiesību postulāti kā noilgums, komercnoslēpums, nevainīguma prezumpcija. Katrā cilvēkā iekšēji pastāv tiesiskuma izpratne, sajūta par to, kas ir taisnīgi un kas nav. Diemžēl taisnīguma princips Latvijā izspiests no procesuālās dzīves, absolutizējot sacensības principu.
Jūsu teiktais atgādina par neseno Ģenerālprokuratūras centību, pārsūdzot tiesas lēmumu par 1500 eiro kompensācijas piešķiršanu pensionārei, kuras kaņepju lauku nopostīja policija.
Tas ir pilnīgs absurds! Šādas lietas diskreditē justīciju!
Vēlme sodīt nereti iet kombinācijā ar vēlmi politiski iejaukties tiesu sistēmas darbā. Tieslietu ministrs, komentējot tiesas spriedumu t. s. Magoņa – Osinovska lietā, atklāti pateica, ka tiesnesis esot nepareizi nolēmis un cerams, ka nākamā instance lems pareizāk.
Jāņa Bordāna partijas līderi ir bijušie procesu virzītāji ļoti skaļās lietās. Tagad šīs lietas nonāk tiesā ar prognozējamu rezultātu – izgāšanos. Ar lietu saistītiem politiķiem būtu korekti turēt muti. Bet partijas politiski populistiskā līnija neļauj to darīt.
Diemžēl šajā kontekstā jāpiemin vēl kāda aktuāla lieta – spriedums Aivara Lemberga lietā. Nav normāli, ka cilvēkam no sava 40 gadu ilgā darba mūža 20 gadi ir jāpavada kaut kādā procesā. Ir atjaunots 90. gadu privatizācijas taisnīgums vai labumu pārdale? Nē taču! Izskatās, ka Lembergam vienkārši ieriebts. Ja Eiropas Cilvēktiesību tiesa normāli veic savu darbu, es lietas perspektīvu neredzu.
Tieslietu ministrs vēl aizvien reklāmās parādās kā advokātu biroja Wall partneris. Savukārt šis birojs ir iesaistīts skaļajā Olainfarm mantinieču strīdā. Vai ir korekti sēdēt uz diviem krēsliem, iespējams, šo situāciju izmantojot, lai ietekmētu procesus?
Šajā gadījumā Bordānu gribētu aizstāvēt. Latvija ir pārāk maza. Es esmu personīgi pazīstams ar lielāko daļu tiesnešu, vadošiem justīcijas un drošības dienestu augstākajām amatpersonām. Tajā pašā laikā es nekad neesmu gājis kārtot kaut kādas lietas. Tas ir profesionālas ētikas jautājums. Tādēļ es šajā gadījumā Bordāna virzienā īpaši nemestu akmeni, ja vien viņš nekārto biroja labā kaut kādas lietas saistībā ar Olainfarm. Kā, piemēram, mēģinot partijas biedra Jura Juraša slikti izmeklēto Magoņa lietu virzīt uz priekšu ar politiskā spiediena palīdzību.
Diskusijās par tiesu sistēmu dažkārt izskan, ka likumdošana nav līdz galam sakārtota, tāpēc rodas problēmas. Vai gadījumā t. s. Aivara Vilipsona lieta neliecina, ka vismaz īpašuma labticīgo ieguvēju tiesību jomā tiešām kaut kas nav sakārtots?
Mums pārāk daudz kas ir sakārtots, pārlieku reglamentēts! Runājot par Vilipsona gadījumu, – ja cilvēks nevar ticēt publiskam reģistram, tad valsts ir jātaisa ciet! Vilipsona gadījumā atbildība gulstas tikai un vienīgi uz procesa virzītāju, kas savlaicīgi nesniedza informāciju publiskajam reģistram. Tā ir liela nelaime, ka instrukciju ir daudz, un aiz burtiem un pantiem pazūd cilvēki.
Daudz tiek runāts par politisko ietekmi uz tiesu. Bet ļoti interesants ir Satversmes tiesas spriedums partnerattiecību jautājumā. Izskan viedokļi, ka tā, iespējams, pārlieku iejaukusies likumdevēja kompetencē.
Tā nav pirmā reize, kad Satversmes tiesai var pārmet kaut kādus politiskus salto. Piemērs ir kaut vai Abrenes atdošana. Kas saistās ar prasību atzīt sievietes partneres tiesības uz paternitātes pabalstu, es šaubos, vai šī lieta vispār bija Satversmes tiesas kompetencē. Partnerattiecību jautājums kopumā šobrīd kļuvis par vienu no sabiedrības šķelšanas instrumentiem. Domāju, ka sabiedrības vērtību jautājumos vienmēr vajag meklēt konsensu. Gala lēmums nedrīkst būt tāds, kas aizkaitina kādu sabiedrības daļu un uzceļ kādu mūri.
Valsts kontrole nesen nāca klajā ar ļoti kritisku atzinumu par prokuratūras darbu ekonomisko noziegumu izmeklēšanas jautājumos. Atziņas ir skarbas, neskatoties uz to, ka nu jau deviņus mēnešus amatā ir it kā progresīvi domājošs ģenerālprokurors.
Atsevišķās pozīcijās Valsts kontroles slēdziens pat ir maigs. Mana pozīcija ir vēl radikālāka – prokuratūrai nevajadzētu būt tiesu sistēmā. Ģenerālprokuroram būtu jābūt augstākajai izmeklēšanas institūcijai valstī ar tieši pakļautiem sevišķi svarīgu lietu izmeklētājiem, ir jānodarbojas ar izmeklēšanu, nevis attālu vērošanu, ko sauc par uzraudzību. Smagu lietu darba rezultāts ir ļoti bēdīgs, jo īpaši apstākļos, kad Policijas akadēmijas politiskās likvidēšanas dēļ policijai trūkst profesionālu kadru.
Kā sanāca, ka Lembergam it kā konfiscējamā manta pārsvarā atrodas Rūdolfa Meroni rokās, kurš, šķiet, to nemaz negrasās atdot valstij? Kā prokuratūra varēja pieļaut šādu kļūdu?
Lemberga prāvu pavadījusi ārkārtīgi intensīva sabiedriskās domas veidošana vai kā tagad modē teikt – gatavināšana. Ja rezultāts neatbilst tam, kas apsolīts pūlim, jābūt drosmīgai tiesai. Jebkurš cilvēks, kurš atļaujas izteikt kritiku par šīs izmeklēšanas gaitu vai tiesas spriedumu, riskē, ka tiks apkārts ar negatīvām un nievājošām birkām. Man ir savs viedoklis, es pietiekoši daudz zinu par 90. gadu biznesa vidi kopumā, Ventspils attiecību veidošanos gan ar SWH, gan tranzīta jomā kopumā, atceroties pa vidu notikušos pigorus ar t. s. Grīnberga lietu. Saliekot visu kopā, tiesa ir vērsusies pret vienu personu, nepietuvojoties taisnīgumam ne par soli. Pazaudētās mantas fakts to apliecina vēlreiz. Runājot par ''Rūdolfa mantiniekiem'' – te vajadzētu būt ļoti bargai krimināllietai! Pieļauju, ka informatīvajā telpā figurējošos 350 miljonus eiro Latvijas valsts ir neatgriezeniski zaudējusi. Diemžēl aiz Meroni striķa aizķērušies gan justīcijas darbinieki, gan politiski darboņi. Tas, kādā veidā Lembergs šobrīd tiek ņemts nost no trases… nu, politiski nozīmīgu biznesa konkurentu noņemšanai bieži vien der jebkuri līdzekļi!