Kādi ir galvenie mērķi, ko vēlaties sasniegt ministra amatā?
Es gribētu runāt par redzamām izmaiņām mūsu kultūrtelpā kopumā daudz plašākā aspektā, no dažādiem skatupunktiem – gan profesionālā, gan amatiermākslas, gan no mūsdienās aktīvo NVO redzesleņķa. Par līdzsvarotību, katram tās dalībniekam redzot gan savu, gan kolēģu devumu. Protams, būtu vienkāršāk uzstādīt pamanāmus mērķus, piemēram, uzbūvēt koncertzāli un tādējādi palikt atmiņā kā ministram, kurš to paveicis. Arī šis mērķis ir manā dienaskārtībā, tomēr jau no paša sākuma vēlējos uz mūsu kultūras nozari skatīties kā uz vienotu lauku – lai tajā savu līdzvērtīgo vietu redzētu visi: gan ministrijas pakļautībā esošo iestāžu darbinieki, gan brīvmākslinieki. Tāpēc viens no pirmajiem kopā ar Radošo savienību padomi paveiktajiem darbiem bija papildu finansējuma nodrošināšana Kultūrkapitāla fonda programmā Jaunrades stipendijas. Tas ir būtisks jaunievedums, kas ļaus finansiāli atbalstīt arī tos, kuri iegulda savu enerģiju, veidojot Latvijas kultūrtelpu, bet kuri nestrādā kādā no valsts kultūras organizācijām. Tās ir personības, uz kurām neattieksies plānotais algu palielinājums, ko esmu panācis. Noteikti negribētu, lai par mani teiktu: nu jā, viņš jau ne par ko citu kā tikai mūziķiem nerūpējas. Tiešām vēlos attīstīt un parādīt mūsu kultūrtelpu tās daudzveidībā.
Kā to plānojat sasniegt? Vai vispār šodien zinām, kādi ir gan valsts kopējie nākotnes mērķi, ambīcijas un vēlmes, gan arī tieši kultūras jomā?
Esmu šajā amatā nokļuvis interesantā laikā – stājos amatā vienā dienā ar jauno Valsts prezidentu Egilu Levitu.
Uztverat to kā simbolisku sakritību?
Jā, jo tieši Egils Levits tik lielu nozīmi pievērš nacionālās identitātes jautājumiem, uzsverot, ka Latvijai jēga ir tikai tad, ja tā ir latviska valsts. Mans pirmais jautājums, tiekoties ar Levita kungu, kad viņš vēl kandidēja uz Valsts prezidenta amatu, bija šāds: "Levita kungs, vai jums kabatā ir recepte modernam latviskumam?" Un viņš atbildēja, ka tādas konkrētas receptes nav. Apzinos, ka mans jautājums bija vairāk retorisks. Bet uzskatu, ka pie atbildes varam nonākt, tikai izvirzot kopīgus mērķus. Latvija tika dibināta kā kultūrnācijas valsts. Latvijai jābūt latviskai, taču vienlaikus modernai un iekļaujošai, jo dzīvojam XXI gadsimtā. Jāatrod ceļi, kā šo mērķi efektīvi sasniegt.
Jums ir recepte?
Esmu ceļā uz to. Lai to izstrādātu, atslēgvārds ir iesaiste. Šobrīd Kultūras ministrijai (KM) jāizstrādā virkne tās pakļautībā esošo nozaru pamatnostādņu – jaunas sabiedrības integrācijas pamatnostādnes, kultūrpolitikas pamatnostādnes, šobrīd Saeima strādā pie jaunā mediju likuma. Kā sasniegt augsto mērķi? Protams, lai cik tas skanētu birokrātiski, jārada dokumenti, kur definēti mērķi un stratēģija, kā tos sasniegt.
Šajos daudzajos gados esam bieži dzīvē pieredzējuši slaveno teicienu – papīrs pacieš visu... Kā plānojat panākt, lai tas, ko uzliks uz papīra, tiktu reāli ieviests dzīvē?
Šos papīrus, kas pacieš visu, nevēlos veidot šeit, KM ierēdņu kabinetos, bet gan iesaistot tieši nozares cilvēkus. Šādā veidā esmu iesācis izmaiņas kultūrizglītībā. Apzināti nelietoju vārdu reforma – uzskatu, ka mūsu kultūrizglītības sistēma ir tāda, ar kuru varam lepoties visas Eiropas kontekstā. Darīšu visu, lai šīs izglītības pieejamība nemazinātos. Taču, protams, ir uzlabojamas lietas, tostarp arī finansējuma jēgpilna izmantošana. Lai nonāktu pie konkrētiem risinājumiem, esmu izveidojis darba grupu, kurā darbojas mūzikas un mākslas skolu direktori, pedagogi – reālā darba darītāji ar atšķirīgiem uzskatiem. Sākotnējās diskusijas bija karstas, nākamās jau mērenākas, tagad parādās taustāms, apspriežams rezultāts. Tieši tāpat esmu uzsācis diskusiju ciklu par jaunajām kultūrpolitikas pamatnostādnēm, iesaistot visplašāko nozares pārstāvniecību.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 30. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
ļuļa
Robis
Emigrants