Diemžēl Saeimai ir piemirsies skaidri un precīzi norādīt, kad tieši nozarei jāsaņem šie 80% degvielas akcīzes nodokļa: valdībai ir dota iespēja sastādīt grafiku gan līdz 2025., gan 2225. gadam... Varam atklāt noslēpumu - pēdējos 10 gadus tā vienmēr ir izmantojusi iespēju reāla finansējuma piešķiršanu atlikt uz iespējami attālāku nākotni. Tāda tradīcija.
Tomēr LCB pauž cerību, ka šoreiz viss būs citādāk, ka ceļiem tik nepieciešamais finansējums tiks piešķirts jau 2020. gadā, kad visi ES fondi būs beigušies, un ka tas tiks paziņots nekavējoties, lai lēmēji varētu noteikt, kurus ceļus rekonstruēt, bet projektētāji uzprojektēt un pasūtītāji darbus izsolīt.
Tāpat LCB cer, ka notiks tā sauktais "Smilšu ielas brīnums" un Finanšu ministrija neizmantos tai joprojām Autoceļu likumā atstātās tiesības noraidīt visus Satiksmes ministrijas plānus ar pamatojumu: valsts budžeta likumā ir noteikts citādi. Ministrija tā ir rīkojusies gadiem, un šādas rīcības rezultāts ir pašreizējais ceļu sabrukums, iedzīvotāju neapmierinātība un emigrācija uz ārzemēm, kur ceļi ir sakārtoti.
LCB, neņemot vērā iepriekšējo gadu bēdīgo pieredzi, arī cer, ka Ministru kabinets, kārtējo reizi skatot divus informatīvos ziņojumus par ceļiem, atradīs sevī gribu un spēku, lai to izskatīšana nebeigtos ar jau tik pierasto frāzi "pieņemt zināšanai" (patiesībā - aizmiršanai, nepildīšanai, nodošanai makulatūrā).
Diemžēl iepriekšējo gadu bēdīgā pieredze liecina, ka jau kopš 2004. gada, kad tika likvidēts Autoceļu fonds, pirms katrām jaunām vēlēšanām politiķi sola piešķirt naudu brūkošo autoceļu remontiem, pēc vēlēšanām izstrādā Nacionālos attīstības plānus, veic revīzijas, rada dažādas programmas un finansēšanas grafikus, bet tos nepilda, labākajā gadījumā ar nereāliem skaitļiem pārceļot to izpildes laiku pēc nākamajām parlamenta vēlēšanām.
Māra Kučinska valdība pirms dažiem mēnešiem tā izdarīja ar Autoceļu sakārtošanas programmu - ar to pašu, kuru bijusī premjere Laimdota Straujuma, zvērēdama pildīt, nēsāja pa Eiropas Komisiju, lai tikai dabūtu Eiropas Savienības naudu ceļiem.
Ja arī šoreiz viss "tiks pieņemts zināšanai", tad LCB prognozē, ka nākamgad jaunā valdība saķers galvu un žēlosies, cik dziļā bedrē nozari ir pametusi iepriekšējā valdība, radīs atkal jaunas programmas un grafikus, tikai neviens pat nepainteresēsies, vai ceļu un tiltu būves nozare Latvijā vēl ir? LCB brīdina, ka var arī nebūt.
Naudas nav, ceļu stāvoklis turpina pasliktināties, iedzīvotāji kļūst arvien neapmierinātāki, politiķi turpina mundri solīt, ceļi turpina brukt, bet tiem, kas gadiem seko procesam līdzi, notiekošais šķiet kā veca, garlaicīga, drīzas komunisma atnākšanas gaidās uzņemta filma, kas atkal un atkal tiek rādīta, ik pa četriem gadiem nomainot tikai dažu varoņu – solītāju tēlotājus.
Bet LCB ir optimisti un cer, ka arī pašiem politiķiem ir apnicis demonstrēt savu mazspēju, ka tiem būs politiskā un visu citu veidu griba izbeigt šo Latvijas valsti tik pazemojošo stāvokli.
Pretējā gadījumā 2019. - 2020. finanšu gadus, kad būs beidzies Eiropas Savienības finansējums ceļiem un tiltiem, nozare sagaidīs ar četrkārtēju valsts un pašvaldību pasūtījumu samazinājumu kas vissāpīgāk "sitīs" pa reģionālajiem un vietējiem ceļiem.
LCB aicina ceļu problemātiku lemt valstiski!