Viens no nozīmīgākajiem sadursmes punktiem bija par mediju lomu migrācijas procesu atspoguļošanā. Izskanēja, ka mediji vairs nedrīkstēs kritizēt ar migrāciju saistītus jautājumus un politiķi vairs nedrīkstēs runāt par migrācijas ierobežošanu. Taču deklarācijas 17. mērķa c) apakšpunkts paredz pavisam ko citu - veicināt neatkarīgu, objektīvu un kvalitatīvu informāciju medijos, tostarp internetā, sensitivizējot mediju speciālistus un izglītojot viņus par jautājumiem un terminoloģiju saistībā ar migrāciju, ieguldot resursus ētiskas ziņošanas standartos un reklamēšanā un pārtraucot piešķirt valsts līdzekļus vai būtisku atbalstu medijiem, kas sistemātiski veicina neiecietību, ksenofobiju, rasismu un cita veida diskrimināciju pret migrantiem, tajā pašā laikā pilnībā ievērojot mediju brīvību.
Nepatiesas informācijas izplatīšana medijos ir viens no veidiem neiecietības un diskriminācijas veicināšanai - tā tiek turpināti stereotipi un aizspriedumi. Latvijā tiek īstenoti divi ES Patvēruma, Migrācijas un integrācijas fonda projekti: “Masu mediju iesaiste trešo valstu pilsoņu integrēšanā Latvijā” (Vidzemes Augstskola) un “Trešo valstu pilsoņu integrācija Latvijā: profesionāla iespēja atbildīgas, daudzveidīgas un kvalitatīvas žurnālistikas attīstībai Latvijas nacionālajos un reģionālajos masu medijos” (Rīgas Stradiņa universitāte), kuru ietvaros tika apskatīts migrācijas procesu atspoguļojums Latvijas medijos, notika mācības mediju profesionāļiem, kā arī tika apspriestas redakcionālās darbības vadlīnijas un ētikas kodeksu pielāgošana, lai atbildīgi ziņotu par ievainojamajām un atstumtības riskam pakļautajām grupām, t.sk. bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Tātad jau šobrīd pastāv iniciatīvas mediju darba kvalitātes pilnveidošanai tieši migrācijas jomā.
Tāpat jau šobrīd pastāv liegums izplatīt naidpilnu un nesaticību izraisošu informāciju. Darbības, kas vērstas uz naida vai nesaticības izraisīšanu, ir sodāmas saskaņā ar Krimināllikuma 78. un 150.pantu, tajā skaitā sodāma arī naida runa - mutiski vai rakstiski izteikti izteikumi (draudi, aizskārumi), kas ir vērsti pret personu vai personu grupu pazīmju dēļ, kas veido katra cilvēka identitātes neatņemamas sastāvdaļas (rase vai ādas krāsa, etniskā un nacionālā piederība, reliģiskā pārliecība, vecums, dzimums, fiziskās un garīgās spējas, seksuālā orientācija). Proti, kritizēt migrācijas pārvaldību drīkst, izcelt ar to saistītos izaicinājumus arī drīkst, taču tas jādara cieņpilnā veidā, balstoties uz faktiem un datiem, kā arī atspoguļojot dažādus viedokļus.
RSU pētījumā secināts, ka Latvijas plašsaziņu telpā vienlīdzīgi pārstāvēts gan iekļaujošs, gan izkļaujošs diskurss, taču tieši izkļaujošais diskurss nereti balstīts uz atsevišķiem viedokļiem, nereti arī politķu izteikumiem. Šā gada 14.decebrī kampaņas “Atvērtība ir vērtība” rīkotajā diskusijā par to, cik atvērta ir vai nav kļuvusi Latvijas sabiedrība, sakāpinātā atmosfērā no klausītāju vidus tika izkliegti vairāki nepatiesi apgalvojumi, un, lai gan klātesošajiem bija pieejami dati, lai pamatotu pretējo, šie skaitļi daudziem palika nedzirdēti. Neatkarīgās Rīta Avīzes pārstāvji pat atzina: “Medijiem var būt sava politika un pārliecība, un šajā gadījumā mēs Neatkarīgajā Rīta Avīzē nostājāmies [..] pret migrācijas veicināšanu. Elementāri – uz stereotipiem nevajag skatīties tikai kā uz kaut ko nosodāmu. (...) Mēs vairāk pievērsāmies tam, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai.” Šāda pozīcija ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam, kas nosaka, ka publikācijās jāatspoguļo viedokļu daudzveidība. Sociālantropoloģe Agita Lūse norādīja, ka mediju izvēlēto datu un metaforu rezultātā var rasties sakāpināta apdraudējuma un trauksmes sajūta uzņemošajā sabiedrībā. ANO deklarācija aicina ieviest tādu mediju politiku, kura veicina objektīvu, kvalitatīvu un datos balstītu informācijas izplatīšanu, nevis uz stereotipiem un puspatiesībām balstītu viedokļu popularizēšanu. Radot un patērējot kvalitatīvu informāciju, sabiedrība aug un attīsta savu kritisko domāšanu, tajā skaitā identificējot ar migrāciju saistītos izaicinājumus un meklējot tiem risinājumus, tomēr spējot arī saskatīt migrācijas pievienoto vērtību gan izcelsmes, gan uzņemošajās valstīs. Sabiedrības polarizēšana, savukārt, rada papildus saspīlējumu, arī ierobežojot jaunatbraucēju iespējas Latvijā uzsākt patstāvīgu dzīvi un tā mazināt savu paļaušanos uz valsts atbalstu.
Taču, kamēr mediju pašu radīto saturu ietekmē redakcionālās un ētikas vadlīnijas, Latvijas publiskajā telpā ar neiecietības izpausmēs visvairāk nākas saskarties tieši sociālajos tīklos, kur anonimitātes aizsegā vai neslēpjot savu personību ar vienlīdz vieglu rokas vēzienu tiek rakstīti stereotipu pielādēti kometāri. Projekta Dažādības veicināšana lapā sociālajā vietnē Facebook tika publicēti dažu patvēruma meklētāju un personu ar starptautiskās aizsardzības statusu stāsti par viņu ceļu uz Latviju, lai popularizētu starpdisciplināro izstādi Ceļa stāsti, kas šomēnes norisinājās Ģertrūdes ielas teātrī. Neilgā laikā videoklipus papildināja neiecietīgi, pat uzbrūkoši komentāri, gan tēlaini mudinot patvēruma meklētājus doties atpakaļ mājās, gan sakot, ka šie stāsti ir izdomājumi, gan saucot atbraucējus par parazītiem. Kā šādā vidē uzturēt cieņpilnu sarunu par patvēruma meklētāju pieredzi un uzņemošās sabiedrības noskaņojumu? Naidpilnu, neiecietību veicinošu izteikumu mazināšana publiskajā telpā nāk par labu sabiedrības saliedētībai, jo aicina veidot iekļaujošu, drošu, demokrātisku sarunu vidi, taču monitorings ir resursu-ietilpīgs process un prasa īpašus rīkus, kā arī salīdzinošu vienprātību sabiedrībā par to, kāds komunikācijas veids ir pieņemams. Šķiet, ka viens no svarīgiem soļiem šādas vienprātības iedzīvināšanai ir rādīt piemēru plašsaziņas līdzekļu vidē, turpmāk izkopjot un paaugstinot informācijas kvalitāti un objektivitāti.
precizēta 3. rindkopa
ļuļa
bet
Viedoklis