Fragments no intervijas:
Viens no reformas mērķiem ir mazināt sadrumstalotību un fragmentārismu. Vai nav tā, ka tomēr esam ļoti pieraduši pie priekšmetu robežām? Katrs skolotājs tikai par savu.
Šis būs izaicinājums lielākajai daļai skolotāju, un neapšaubāmi ir vieglāk gatavoties tikai savai stundai un domāt, ko es viens pats iemācīšu. Vairāk darba prasa aprunāties ar citiem skolotājiem, kas māca to pašu klasi, un būt lielā pārliecībā, ka saturs ir saskaņots starp priekšmetiem. Turklāt tas ir ļoti svarīgi, ja mēs runājam par kompetenču attīstīšanu un prasmi zināšanas izmantot dzīvē. Piemēram, mācot matemātikā kādu formulu, ļoti svarīgi, lai skolēnam būtu izpratne par to, kur tā var būt noderīga fizikā, bioloģijā.
Šajā diskusijā svarīgi ir neaizmirst, ka šī nav saruna tikai par to, ko mācīt un kā mācīt, bet šī ir saruna galvenokārt par bērniem – vai viņi tāpēc iegūs vairāk kā personības, vai iemācīsies vairāk, vai būs sekmīgāk sagatavoti dzīvei pēc skolas.
Vidusskolas posmā iecerēts, ka skolēns varēs specializēties, 12. klasē mācoties jau vairs tikai dažus interesējošos priekšmetus. Pareiza pieeja? Daži teiks, ka tajā vecumā vēl jāapgūst viss, jo diez vai jaunietis tajā brīdī var pieņemt lēmumu par savu turpmāko karjeru.
Tas ir pareizi, jo citādi mēs nonākam situācijā, ka bērni vien pēdējos mēnešos vai vasarā pēc vidusskolas beigšanas tikai sāk domāt, ko tālāk darīt. Šeit pēdējais gads tomēr stimulē bērnu vērtēt savu potenciālo izvēli. Piedevām tas dod iespēju ļoti mērķtiecīgi iedziļināties šajos priekšmetos.
Vai pedagogi ir gatavi pasniegt, piemēram, matemātiku augstākajā līmenī?
Vidusskolā arī šobrīd skolotājam vajadzētu būt ar gana labām priekšmetu zināšanām. Neatkarīgi no tā, kāds mums ir jaunais vai vecais standarts, tā ir jau šī brīža vajadzība. Tāpēc ļoti lielā mērā visa diskusija par skolu tīkla reformu man nav jautājums tikai par naudu. Tas ir jautājums par to, lai mēs vidusskolas posmā bērniem varētu nodrošināt gana kvalitatīvu izglītību, kur ir atbilstoša materiāltehniskā bāze un skolotāji, kuri ir jau daudz dziļāk specializējušies nekā pamatskolas posmā, kur pietiek ar vispārīgākām zināšanām.
Viens ir zināšanas, bet kā skolām ir ar resursiem, lai varētu nodrošināt, piemēram, plānoto tehnoloģiju bloku, kas ietver programmēšanu, un robotiku?
Te arī parādās citi būtiski reformas aspekti. Viens no tiem ir skolotāju sagatavošana – vai to spēs pietiekami ātri mainīt, lai jaunie skolotāji būtu labāk sagatavoti tām prasībām, kas tiks izvirzītas saistībā ar jauno mācību standartu. Otrs – materiāltehniskā bāze. Ja, piemēram, projekts par to, ka bērni sāk skolas gaitas no sešu gadu vecuma, tiks apstiprināts, tad ir jautājums – kādā vidē un kur mācīsies šie skolēni? Pieejai jābūt joprojām līdzīgai kā bērnudārzā ar rotaļām, iespēju gulēt pusdienlaiku un noteikti ne sēdēšanu skolas solos. Jautājums – vai to fiziski varēs nodrošināt? Cits jautājums par tehnoloģiju pieejamību. Piemēram, robotikas pulciņš daļā skolu šobrīd ir tikai pateicoties dažādām privātām un asociāciju iniciatīvām.
Aprakstā norādīts, ka skolas var organizēt mācību procesu pašas, izvērtējot savus resursus. Piemēram, pamatskolas beigās fizika, ķīmija un bioloģija var būt atsevišķi priekšmeti, bet var būt arī viens – dabaszinības. Jau tagad lielās atšķirības min kā būtisku problēmu. Vai tas nebūs vēl izteiktāk?
Šāda pieeja nav pareiza. Ja mēs runājam par visām skolām valstī, man personiski vienīgā pieņemamā pieeja ir līdzīgi kā Somijā. Tur uz atbildi, kura ir labākā skola, mēdz atbildēt: tā, kas tuvāk mājām! Attiecīgi no visām skolām būtu jāsagaida augsti rezultāti un jāraugās, lai visās skolās bērniem būtu pieejamas vienlīdz labas iespējas neatkarīgi no tā, vai skola atrodas Rīgas centrā vai Latgales pierobežā. Ir nevis jāgaida, kad sliktās skolas iznīks, bet jārisina situācija nekavējoties. To bērnu dēļ, kas tur mācās šobrīd. Neapšaubāmi Latvijai izaicinājums ir ļoti daudzās, mazās pašvaldības un bieži vien sliktā nozīmē politiskas intereses saglabāt katru skoliņu par katru cenu, pilnībā ignorējot skolas piedāvāto mācību kvalitāti. Bet valsts pieeju, ka sākumskola ir pēc iespējas tuvāk mājām, pamatskolas attiecīgi vairāk koncentrētas un vidusskolas jau specializējušās ar visu materiāltehnisko nodrošinājumu un attiecīgas kvalifikācijas skolotājiem, vienmēr esmu atbalstījusi. Tas palīdz arī labāk risināt jautājumu par resursu koncentrāciju, jo vidusskolas ir visdārgākais posms. Jau šobrīd vidusskolas posmā daudzi bērni nemācās tuvākajā skolā. Ģimenes, kuras ir atbalstošas un domā par izglītības kvalitāti, kā prioritāru kritēriju neizvirza tuvāko skolu, bet skatās, kur piedāvā augstāku kvalitāti. Jautājums – vai tiešām mēs negribam nodrošināt kvalitatīvu izglītību sev pieejamā attālumā? Domāju, ka ir iespējams visā Latvijā attīstīt ļoti, ļoti stipru vidusskolu tīklu.
Visu interviju ar kādreizējo izglītības un zinātnes ministri lasiet pirmdienas, 9. oktobra avīzē Diena!
rekur
Inta
skolotāja