Neizbradāt sevi, nenoniecināt to, kas un kādi esam

Bija brīdis, kad iešanu baznīcā uzskatīja par sava veida modes lietu. Kā jūs redzat, vai aizvien daļa cilvēku uz baznīcu nāk modes pēc vai tomēr pārsvarā tie, kuriem tas ir dzīvesveids, sirdslieta?

Par modes lietu to noteikti vairs nevar saukt. Vai tāpēc tā uzreiz ir sirdslieta – tas arī ir jautājums. Garīguma praktizēšanā mēs paši nolemjam, cik tālu tajā esam gatavi iet un cik daudz ļaujam tam sevi veidot un formēt. Nereti var dzirdēt frāzes – tikai nekļūsti par fanātiķi. Taču – ja kāds cilvēks kļūst par reliģisku fanātiķi, viņš ir pārpratis reliģiju, jo īpaši  kristietību. Neesmu sastapis nevienu cilvēku ar dziļu ticības pieredzi, kuram piestāvētu vārds "fanātiķis". Būdams draudzes mācītājs, es redzu cilvēkus, kuri ir atklājuši ticību kā savas dzīves asi, caur kuru mācās izprast visu pārējo. Protams, ir cilvēki, kuriem iešana uz baznīcu ir varbūt būtiska, taču tāda kā piedeva ikdienai, kas varbūt palīdz kādas lietas izlīdzsvarot, sajusties labāk. Un nav jau slikti, ka ir cilvēki, kuri Ziemassvētkos apmeklē baznīcu tradīcijas dēļ. Manuprāt, ne vienam vien cilvēkam nopietns garīgais ceļš ir sācies ar to, ka viņš tradīcijas vai kompānijas dēļ kaut kad ir nonācis baznīcā.

Vai ir cilvēki, kuri kādā dzīves posmā sajūt vajadzību būt piederīgam baznīcai, draudzei, taču pēc tam kādā brīdī attālinās?

Tā tiešām notiek. Vai tas ir slikti vai labi? Izaicinājums ir runāt par to vispārīgi, jo katrs gadījums ir individuāls. Taču, lai kā tas arī būtu, ir labi, ja baznīca ir gatava cilvēkam kalpot tad, kad viņam palīdzība ir nepieciešama un viņš to ir gatavs pieņemt. Mums ir dažādi dzīves posmi, un katrā no tiem ir savi izaicinājumi.