Vienmēr ar lielu prieku esmu atskaņojis P. Čaikovska, S. Rahmaņinova, I. Stravinska, Dm.Šostakoviča un citu krievu izcelsmes komponistu atskaņojumus, jo cienu mūziku ar emocionālu dziļumu un melodiskumu. Katrs no mums saredz savu muzikālo gleznu, klausoties mūziku, kuru radījuši ģēniji, un šāda mūzika tiks atskaņota vēl gadu simtiem, par ko esmu pārliecināts.
Latvijas orķestros šobrīd dominē paaudze, kura nav pieredzējusi ne PSRS, ne barikāžu laikus. Arī Baltijas cilvēku rokās sadošanās ķēdes, kas emocionāli simbolizēja aizsardzību pret krievu agresoriem, rādot visai pasaulei cilvēcisku vēlmi saglabāt savas valsts brīvību, šai paaudzei nozīmē tikai kādu no vēstures notikumiem. Diemžēl. Man tas bija patriotisma un vienotības lielākais spēks, ko esmu piedzīvojis un daudz mācījies no šīm vērtībām. To nevar un nedrīkst aizmirst! Nav iespējams aizmirst arī vecāku, radu un draugu stāstus par piedzīvotajām šausmām Otrā pasaules kara laikā, un pēckara KGB darbību Latvijā, tostarp arī orķestros... Nodevība, apmelošana, sodīšana, pazemošana - tas viss notika padomju okupācijas laikā. Vai mēs to vēlamies turpināt vai atkārtot?
Daudzi mūziķi pat šobrīd nespēj noticēt, ka šausmas, kas norisinās Ukrainā, ir patiesība, varbūt pat nevēlas neko zināt par to. Sirreāli tiek uztverti notikumi, it kā tas uz mums neattiektos. Tomēr realitāte ir skarba un tas notiek pavisam netālu no Latvijas robežām. Skatuves māksliniekiem vienmēr ir bijusi iespēja savu nostāju demonstrēt savas publiskās uzstāšanās laikā. PSRS laikā daudzi slavēja Staļina un komunisma idejas, bet šobrīd tie paši pozicionē sevi par Eiropas vērtību paudējiem. Neapšaubāmi, Latvijā Dziesmu svētki ir patriotisma audzināšanas stunda, taču šobrīd es vēlos aicināt savus kolēģus godināt tos ukraiņu cilvēkus, kuri katru dienu ciniski tiek nogalināti visas Eiropas drošības vārdā, un līdz kara beigām pagriezt muguru it visam, kas saistīts ar krievu tautas kultūras mantojumu. Visai krievu tautai ir pienākusi Lielā mācību stunda, kad arī pašiem ir jākļūst gudrākiem, iejūtīgākiem, drosmīgākiem, vienotākiem un savas vērtības jāaizstāv, tad tās cienīs arī citi!
Līdzīgi tas ir arī ar valodu: ja mēs nebūtu 30 gadus Latvijā runājuši krievu valodā, tad daudzi sen būtu apguvuši latviešu valodu. Bet šobrīd aicinu krievu kultūras laukumu koncertzālēs aizstāt ar kādu citu, ne mazāk cienījamu kultūru mantojumu!