Es jau varētu tev pajautāt valstiski – kā valdību izgrūst no tā strupceļa, kurā tā ilgstoši atrodas? Bet, tā kā tu esi cinisks polittehnologs, tev laikam drīzāk jājautā, kā valdību iespējams nomainīt situācijā, kad neviens nevar saņemties nogāzt, bet pats Krišjānis Kariņš netaisās prom iet.
Tā valdība, kuru Raimonds Vējonis izveidoja, tiem laikiem bija normāla, un miera laikos tā būtu tā arī stagnējusi un vilkusi savu darbu. Kariņš tādā ziņā ir labs moderators, kurš var novadīt tādu lielu koalīciju, taču šajā krīzes laikā viņš nesaprot, kā vadīt valdību. Tas, ka mēs palaidām garām iespēju savlaicīgi pasūtīt vakcīnas, nozīmē, ka esam zaudējuši tempu uz pusgadu, gadu. Un tas nozīmē cilvēku dzīvības. Tas, ka tiek pieņemts lēmums neiepirkt vakcīnas un premjers nav lietas kursā un nevada procesu, ir grūti iedomāties – kā tas tā drīkst būt? Tālāk – aprīlī jāsāk vakcinācija, bet nav gatava loģistika, kā to veikt. Līdz ar to jāpieņem lēmums meklēt krīzes premjeru, krīzes menedžeri, kurš spētu krīzi pārvaldīt.
Un kuram šis krīzes premjers tīri tehniski būtu jāmeklē?
Es būtu, protams, pārsteigts un tas būtu politiski jocīgi, bet šajā situācijā ar to būtu jānodarbojas pašam Kariņam – pārkāpjot savam ego, saprotot, ka viņš to pašreiz nevar un viņa labās īpašības šajā situācijā neder, viņš pats varētu meklēt sev aizstājēju.
Tu domā, ka Kariņa ego viņu šobrīd tur amatā?
Es domāju, jā, jo jebkuram vīrietim, jebkuram politiķim ir grūti atzīt, ka viņš nespēj novadīt šo situāciju. Īstenībā tas nav nekāds apkaunojums, katram cilvēkam ir sava vieta vēsturiskajā situācijā, politiskajā situācijā.
Bet šobrīd izskatās, ka, kamēr krīzes atrisinājums nav redzams, koalīcijas partneriem ir izdevīgi, ka Kariņš nes visu atbildību.
Atbildību nesīs visi, lai kā kādam šobrīd nešķistu. Un Kariņš velk visus uz leju. Šajā situācijā ir jāmēģina ieslēgt citu domāšanu, šis nav mierīgais laiks, kad mēs apspriežam banku problēmas vai nodokļu problēmas – tas ir svarīgi, bet ne tik ļoti kā cilvēku dzīvības. Šajā gadījumā ir krīze, karš, vētra – sauciet, kā gribat, bet kļūdainu lēmumu cena ir cilvēku dzīvības. Un to neviens nekad nepiedos. Ja jau pats Kariņš saka, ka lēmums par vakcīnu neiepirkšanu ir kļūdains un noziedzīgs, tad rēķins par to agri vai vēlu tiks piestādīts visai valdībai. Droši vien tas, ka vakcinācijas sākums būs lēns un mazspējīgs, kalpos kā grūdiens pēc kāda laika, ka kaut kas ir jādara. Kurš to izdarīs – man grūti tagad pateikt.
Vēsturiski Latvijā parasti valdības ir centušies nogāzt ar svešām rokām, vai nu pierunājot kādu iziet no koalīcijas, vai Valsts prezidentam nospēlējot aktīvu lomu un pierunājot aiziet premjeru.
Tas, kas bija agrāk, bija miera laiku polittehnoloģijas. Pašreiz nav runa par valdības gāšanu, bet par valdības maiņu. Tas ir savādāk. Te miera laika ministri un premjers saprot un atzīst, ka mēs varbūt esam labi miera laikam, bet šobrīd vienkārši diemžēl nederam. Es ceru, ka viņi paši to īsā laikā sapratīs, ka viņiem pašiem jāsameklē kara laika menedžeri.
Tu pa Vecrīgu dzīvo un noteikti labāk zini visas tās baumas par premjera kandidātiem no malas. Sākot no pēdējo gadu kandidātiem uz visiem amatiem Altum vadītāju Reini Bērziņu un būvuzņēmēju Uldi Pīlēnu un beidzot ar nu jau ekspremjeru Einaru Repši, kurš, ja atceramies, nemīlēja strādāt ilgāk par pulksten pieciem. Man tās baumas jau šķiet kā maldu gājiens, lai visi sāktu domāt, ka šī pati valdība varbūt nemaz tik slikta nav.
Nav taisnība par tiem pulksten pieciem. Kad ir krīze, tad Einara darbaspējas ir milzīgas. Līdz pieciem viņš strādāja tad, kad ir miera laiki, tad viņam varbūt drusciņ zūd interese. Kad vajadzēja rīkot ļoti neviennozīmīgo referendumu par iestāšanos Eiropas Savienībā, kad vajadzēja veidot Latvijas Banku, kad bija finanšu krīze, viņš bija ļoti spējīgs krīzes menedžeris. Turklāt vēsturiski viņš ir saistīts ar gandrīz visu pašreizējo koalīcijas partiju politiķiem. Čērčils arī bija pabīdīts malā, bet iesaukts atpakaļ, sākoties Otrajam pasaules karam, jo viņš bija vajadzīgs tieši tajā laikā. Tā ka es skatītos uz tiem, kuri ir pieredzējuši valsts pārvaldē.
Man liekas, Māra Zālīte ar savu uzsaukumu Kariņa aizstāvībai diskusiju par pārmaiņu nepieciešamību valdībā stigmatizēja un no atklātas, publiskas iedzina aizkrāsnē. Jo bija tas mirklis pēc Roberta Zīles intervijas Dienai, kad pat Iveta Kažoka Latvijas Radio komentēja, ka premjeram jāmaina vadības stils. Bet pēc Zālītes uzsaukuma ar mājieniem par kādiem nelabiem spēkiem, kas grib godīgā Kariņa vietā ielikt amatā "stingro roku", daudzi negrib piedalīties diskusijā.
Nē, nu redzi, politikā vienmēr visi visus turēs aizdomās. Un nav Latvijā neviena cilvēka, kuru nosaucot 90% Latvijas pilsoņu teiktu: jā, tas ir īstais! Kariņam vienmēr pārmeta viņa Amerikas izcelsmi, tā ka katram tiek savi pārmetumi. Jautājums vairs nav par to. Jautājums ir par cilvēku, kurš, neskatoties uz to, ka viņš būs pretrunīgi vērtēts un beigās visu zaudēs, kas ir fiziski spējīgs to izdarīt. Tāds cilvēks ir vajadzīgs!
Bet, piedod, arī cilvēks, kuram nav ko zaudēt, ir bīstams.
Tādā ziņā jebkurš cilvēks ir bīstams, un mēs nevaram nevienā ielīst iekšā. tev taisnība, ka ir krīze, ir ekonomiska krīze, epidemioloģiska krīze, bet reizē ar to Latvijā ienāk milzīgas naudas un marodierismu neviens nav atcēlis. Arī kara laikā bija marodieri, un finansiālās intereses pie tik milzīgas naudas vienmēr būs. Tas ir pilnīgi skaidrs. Jautājums ir par ko citu – pilnīgi skaidrs, ka šī valdība nevada krīzi, šī valdība vienkārši peld, vienkārši gaida, ka kaut kas pats no sevis beigsies, pieņem kaut kādus nesaprotamus, haotiskus lēmumus. Punkts. Un to mēs visi tā kā saprotam un tagad sākam domāt: varbūt vajag, varbūt nevajag, varbūt pāries pats no sevis, varbūt Kariņš mainīsies. Cilvēki nemainās!
Edgars Jaunups jau ilgstoši risina sarunas par izmaiņām valdībā. Jūs kādreiz Jaunajā laikā kopā strādājāt, pēc tam viņš viens ieņēma to lomu un tev bija jāaiziet, tiešām nezinu, kādas jums tagad attiecības, vai vispār sveicināties, bet tu zini viņa domu gājienu un rīcības modeli. Kāds kāršu salikums, tavuprāt, šobrīd ir uz tā sarunu galda?
Pirmkārt, man liekas vienmēr tiek pārspīlēta šo te nosacīti "pelēko kardinālu" loma. Tie ir cilvēki, kuri bieži vien ir spējīgi padarīt daudz ko ātrāku, savienot kaut kādas intereses. Viņa domas man ir grūti šobrīd pateikt – es ar viņu sveicinos tik tiešām, bet maz kontaktējamies. Kā tu varētu rakstīt, "pretrunīgi vērtētās personas". Es domāju, viņam ir ļoti daudz labo īpašību, ko viņš dara, varbūt viņam ir kaut kādas kļūdas...
Es gribu norādīt, ka parasti jau aizkulišu sarunas par valdību neietver tikai amatus valdībā. Mēs zinām, cik neiespējamas attiecības ir starp VID ģenerāldirektori, kas ir Viņķeles kundzes protežē un Jaunās Vienotības finanšu ministru. Nevar nepamanīt arī, ka stingrākus ierobežojumus valdībā visu laiku aizstāv nevis Attīstībai/Par veselības ministri, bet premjers, kas liek aizdomāties, vai tur apakšā nav lielāka ieklausīšanās uzņēmēju interesēs.
Latvijas politika ir ļoti haotiska, grūti saprotama un grūti vadāma. Teiksim, ja mēs paskatāmies uz mazo piemēru ar Evu Juhņēviču, kura ir Vakcinācijas biroja vadītāja, vienlaikus viņa vasarā atklāja Tērbatas ielas svētkus, kur bija visi iespējamie pārkāpumi. Tā, ka tur viss ir paradoksu pilns tas viss. Es domāju, ka Edgars [Jaunups] tāpat kā Tu, tāpat kā es runā, domā par to, kā mainīt situāciju. Kā iziet no situācijas, kā risināt. Ko tieši viņš izdomā, man grūti pateikt.
Tu to visu centies pacelt valstiskās kategorijās, bet mēs zinām, ka tā vide ir ļoti ciniska.
Te mums ar tevi ir drusciņ dažādas domas – tā nav tik ciniska, kā tev liekās. Es nedomāju, ka Latvijas politikā ir pelēkie, sarkanie, vienalga kādi kardināli, kuri domā: vienalga, kā tur ar to kovidu, vienalga, cik tur aizies bojā un, kā viss atrisināsies, mums te galvenais ir atvērt spēļu zāles un nopelnīt miljonu! Visi spriež, izejot no tā, kā viņi māk, bet tik un tā visiem galvenā doma ir, kā krīzi izbeigt. Jebkuram uzņēmējam, vienalga – arī Jaunupam ir svarīgi, lai tas viss beigtos. Domāju, ka visiem padomā ir vairāk valstiskā. Bet, protams, vienmēr visus varēs turēt aizdomās, un jebkurš lēmums kādam būs vairāk, kādam mazāk izdevīgs. Bet nebija tā, ka, piemēram, sākot OIK bija ideja, kā mēs te tagad nopelnīsim un nozagsim! Drīzāk bija lēmums, kas bija vairāk vai mazāk labs un, ko vēlāk izmantoja citi cilvēki sliktāk.
Tikai viena no pirmajiem uz kvotām nopelnīt paspēja tagadējā Aizsardzības ministrijas parlamentārās sekretāres Baibas Bļodnieces, toreiz Repšes padomnieces Pirktiņas ģimene. Bet labi, noliksim pie malas cinisko pusi par uzņēmēju interesēm valdības kursa maiņā. Tu saredzi perspektīvas tajā, ka Jaunups turpina runāt ar zaļajiem zemniekiem vai tā ir tikai spēle?
Es esmu par to, lai visi cilvēki it sevišķi politiķi savā starpā runātu. Vēlētāju interesēs ir, lai visu laiku tiktu meklēti labākie risinājumi. Un, ja mēs paskatāmies uz šo valdību, tad pašreiz situācija ir savādāka, nekā pirms diviem gadiem, kad tā veidojās. Viena partija ir izjukusi, citas mainās, strīdās savā starpā.
Tehnoloģiju valdības nomaiņai tu neiedevi, pasaki vismaz, kas ir tā politiskā figūra, kurai šobrīd būtu jāvada process, ko saucam par "izmaiņām valdībā"?
Situācijā, kad mēs neiepērkam miljons vakcīnu, neizveidojam vakcinācijas sistēmu un no tā visa mirst cilvēki, polittehnoloģijas ir jāmaina vai jāatmet. Šajā situācijā tas ir tikai un vienīgi Valsts prezidenta darbs. Viņš atbild par premjera darbu, viņš ir tas, kurš var sasaukt Ministru kabineta sēdes un tā tālāk. Man ir sajūta, ka Egilam Levitam ir bail iesaistīties politiskajā procesā, uz kuru viņš raugās no Zālītes stila mitoloģijas, baidoties, ka viņš var palīdzēt kādām aizkulišu spēlēm. Ja prezidents sapratīs, ka viņa bailes ir nekas pret tām bailēm, kas ir Latvijas tautai, kas šobrīd baidās par savu dzīvību, tad varbūt viņam atvērsies čakra un viņš sapratīs, ka ir ne tikai jābaidās, bet arī jārīkojas.