Vispirms jūs ministrijā sagatavojat ļoti izsvērtu projektu, bet tad tas nonāk politiķu lemšanā, un tur izšķiroši ir nevis ļoti racionāli apsvērumi par to, kam naudu reāli vairāk vajag, bet gan tas, kura partija spēs vairāk, kā saka, izplēst. Tā pareizi?
Cilvēki vai nu no tā kautrējas, vai vārds "politiski" ir nepopulārs, bet budžets jebkurā demokrātiskā valstī ir tikai politiski veidots dokuments. Tāpēc ir politika, tāpēc ir priekšvēlēšanu solījumi un to izpilde. Ievēlētie politiķi, ieņemot amatus, sagatavo budžetu. Ja mums būtu mākslīgais intelekts pietiekami attīstīts, lai izveidotu algoritmus un parlaments tikai apstiprinātu, cik katrai nozarei pienākas, vai atbilstoši tam, kā ir vidēji Eiropā, tad budžeta veidošana būtu citāda. Bet šobrīd ir šis politisko solījumu izpildes princips.
Šķiet, šobrīd politiskā cīņa ir vēl asāka nekā iepriekšējos gados.
Es arī sekoju līdzi, kas notiek kaimiņvalstīs, un lielākā atšķirība starp mums un daudzām citām valstīm ir tā, ka mums sēdes ir atklātas. Piemēram, Igaunijā mēnesi diskutēja un neviens nezināja, par ko. Tad valdība piedāvāja parlamentam gatavu budžetu. Sabiedrība tur neredz budžeta tapšanas diskusijas un batālijas, nepiedalās tajās.
Esat drošs par to, ka šis budžets netiks noraidīts tikai tāpēc, ka visi partneri nebūs dabūjuši, ko gribējuši?
Drošs cilvēks ne par ko nevar būt, bet te jāņem vērā, ka pieaugums izdevumu daļā nākamajā gadā ir vairāk nekā 600 miljoni eiro. Mūsu ziemeļu kaimiņiem ir 250 vai 260 miljonu eiro pieaugums. Lielākais ieguvums būs pensionāriem – teju 200 miljonu eiro būs pensiju indeksācijai.
Tā būs tikai indeksācija atbilstīgi dzīves sadārdzinājumiem, nevis pensiju palielināšana kā tāda.
Tas ir tikai indeksācijām. Bet šī tiešām ir lielākā pensiju indeksācija, kas bijusi. Vidēji pensijas pieaugs ļoti nozīmīgi – indekss ir no 7,19% līdz gandrīz 10%. Tas nozīmē, ja vidējā pensija ir 300 eiro, tad indeksācija varētu būt virs 22 eiro.
Un pēc tam pielikumu atņems, piemērojot nodokli?
Neapliekamais minimums arī palielinās. No 2020. gada tas būs 300 eiro.
Vēl speciālajā budžetā paredzēti papildu līdzekļi invaliditātes un maternitātes pabalstiem, tāpat nodarbinātībai. Papildu līdzekļi būs atvēlēti veselības finansēšanai, pedagogu algām. Nodrošinām Aizsardzības ministrijas 2% no IKP. Arī kultūras darbiniekiem būs algu pieaugums.
Praktiski budžets ir sabalansēts ar visu virs 600 miljonu pieauguma, vienlaikus mēģinot risināt svarīgākās un neatliekamās problēmas.
Partijas solījušas vairāk. Turklāt nupat piesauktajai algu palielināšanai veselības jomā strādājošajiem paši ar likumu noteicāt lielāku pieaugumu.
Koalīcijas sadarbības partneri ir vienojušies par šādu naudas sadalījumu. Jā, bija viens no variantiem, ka pildām likumu, bet tad papildu nauda tiek tikai veselībai, tomēr viennozīmīgi šāds variants netika atbalstīts, jo ir nepieciešams atalgojuma pieaugums arī pedagogiem, iekšlietu, tieslietu sistēmās strādājošajiem. Tāpat, kā jau teicu, jārisina arī sociālās lietas. Tostarp pirmoreiz 10 gados tiks palielināta minimālā pensija, kas ilgu laiku bija 64 eiro, – ir novirzīti 10 miljoni tās palielināšanai, kas varētu dot 10 eiro pieaugumu.
Tāpat tas ir nenormāli niecīgs skaitlis.
Bet ir jāatceras, ka to saņem tie cilvēki, kas vispār nav piedalījušies pensiju sistēmā. Minimālā pensija, minimālais sociālais pabalsts ir tad, ja cilvēkam nav darba stāža un viņš nav piedalījies pensiju sistēmā.
Tāpat jāpiemin, ka dotācijas pašvaldībām būs 180 miljoni eiro. Pagājušogad bija 122 miljoni. Šis piedāvājums arī paredz, ka visām pašvaldībām būs 1–13% pieaugums budžetos. Mēs turpinām sarunas ar pašvaldībām, diskutējam par variantiem, kā šīs dotācijas sadalīt.
Rīga nupat sacēla traci, ka valdība atņemot 116 miljonu.
Es uzskatu, ka Latvijai, visai sabiedrībai nav jāmaksā par Rīgas politiķu darbībām.
Tad jāsoda vainīgie politiķi, nevis Rīgas iedzīvotāji, liedzot pilsētā nepieciešamas infrastruktūras attīstību.
Es šādus skaitļus nezinu. Esam runājuši, ka ieturam no maksājumiem Rīgai to parādu daļu, par ko valstij jāuzņemas atbildība. Ja Rīga to samaksā, tad mēs to naudu atdodam.
Tas attiecas uz Rīgas satiksmi?
Jā, viņiem jāveic darbības, lai mazinātu zaudējumus. Arī, piemēram, presē bijusi informācija, ka nav iekasētas soda naudas par laikā nepiegādātiem tramvajiem vai trolejbusiem. Piedzeniet to naudu, un jums būs mazāk jāmaksā! Vai, piemēram, tas, ka citu valstu pensionāri braukā mūsu sabiedriskajā transportā par velti. Kāds tam ir politiskais pamatojums? Pie tam dažādās valstīs ir dažāds pensionēšanās vecums. Ir valstis, kur 55 gados cilvēki var iet pensijā, – kāpēc mums visiem par viņu vizināšanos sabiedriskajā transportā jāmaksā?
Ik pa brīdim izskan, ka pašvaldības ir sliktās, ka to vara būtu jāierobežo. Tas gan nāk ne no jums, bet no valdības koalīcijas partneriem.
Cilvēkus, kas ir nesen politikā, uztrauc, apbēdina, ka pašvaldības ir it kā uzurpējušas to, ka ir tās, kas komunicē ar iedzīvotājiem, ir tuvākas tautai. Tās ir pilnīgas blēņas! Mums ir divi, nevis četri miljoni iedzīvotāju, tie paši cilvēki, kas ir pašvaldības aprūpē, ir arī valsts aprūpē gan caur slimnīcu finansēšanu, gan pedagogu algu finansēšanu, gan aizsardzības finansēšanu. Es arī zinu, ka deputāti un ministri ļoti aktīvi iesaistās reģionālajos braucienos. Nav tā, ka kāds var pamatoti teikt: esam tuvāk, mēs zinām, kas vajadzīgs, bet jūs nezināt. Reakcija uz to saprotama. Tu atnāc jaunā vidē un redzi, ka tevi apvaino par kaut ko tādu, kas neeksistē, – nebrīnos, ka tas rada pretreakciju. Līdz ar to pašvaldībām arī ir jāmēģina rast pieeju sadarbībai. Ienākot kabinetā vai atverot durvis zālē, teikt: "jūs neko nesaprotat, mēs esam iedzīvotāju aizstāvji", nav pareizs veids, kā veidot attiecības.
Varbūt vaina ir politiskajā cīņā – tie, kas vairumā pašvaldību, arī Rīgā, pie varas, ir opozīcijā valsts līmenī un otrādi?
Nedomāju, ka tā. Piemēram, iepriekšējā Saeimas četrgadē neatceros nevienu reformas piedāvājumu, kas būtu nācis vai nu no Veselības, Izglītības un zinātnes, vai Labklājības ministrijas un pret ko nebūtu kategorisku iebildumu no pašvaldībām. Tad bija tie paši gan valdībā, gan pašvaldībās. Tas nav pareizi, ir jāvērtē piedāvājumi, jāmeklē kompromisi. Mēs tagad runājam ar pašvaldībām par budžetu, par tām prioritātēm, kas vajadzīgas. Mēs arī piedāvāsim garantētus iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus 100% apmērā, kas arī ir nozīmīgs solis un palīdz pašvaldībām precīzāk plānot gan izdevumus, gan ieņēmumus.
Koalīcijas partneriem bija dažādi ultimāti. Tie pārcelti uz nākamajiem gadiem?
Veidojot šo budžetu, esam orientējušies, ka šī ir četru gadu Saeima un ka solījumi tiek pildīti pakāpeniski ar tām iespējām, kas budžetā ir. Arī paraugoties ārpus mūsu valsts robežām, redzam, ka nevienai partijai nekur nav iespējams izpildīt solījumus vienā gadā. Jau esam paredzējuši neapliekamo minimumu 300 eiro no nākamā gada un tālāk 400 eiro 2021. gadā, 500 eiro 2022. gadā. Esam iezīmējuši vidējā termiņa budžetā, ka no 2021. gada tiks palielināts minimālais atalgojums 500 eiro apjomā.
Ekonomika vairs neattīstās tik strauji. Varat tā droši plānot ilgtermiņā?
Šis piedāvājums nepasliktina uzņēmēju situāciju, tas atstāj naudu vairāk iedzīvotājiem, tā nauda nonāk apritē. Neapliekamais minimums mums ir diferencēts, līdz ar to šī nauda nonāk tieši cilvēkiem ar mazākiem ieņēmumiem, kuri to tērē vietējā tirgū, tātad iegūst arī mūsu ekonomika.
Sadarbības sanāksmes ietvaros izveidota grupa, kas izvērtē nozaru programmas, to, vai viss, ko valsts finansē, ir nepieciešams. No šī gada izvērtējuma budžetam pienesums bija 93 miljonu apjomā. Es domāju, ka nākamgad varētu veidoties kaut kas līdzīgs. Esam vienojušies, ka, tiklīdz noslēgsies darbs pie budžeta, uzreiz sāksim runāt par nodokļu sistēmas uzlabojumiem, lai to pabeigtu līdz Jāņiem un sabiedrība laikus zinātu, ar ko jārēķinās no 2021. gada.
Varbūt lielākas problēmas ir nevis nodokļos, bet to iekasēšanā?
Dažās nodokļu grupās. Piemēram, dabas resursu nodokļa administrēšanas līmenis ir zems, to nepieciešams uzlabot. Es to varētu no finanšu viedokļa dēvēt par brīvprātīgo nodokli – daudzas lietas praktiski neviens neuzskaita, un līdz ar to garām valsts budžetam iet ļoti nozīmīgi līdzekļi. Tāpat redzam, ka mēs zaudējām uzņēmumu ienākuma nodokļa 400 miljonus.
Jo ar nodokli neapliek reinvestēto peļņu?
Jā. Bet dati rāda, ka investīcijas nenotiek tādā apjomā, kā būtu nepieciešams. Tāpat jārisina jautājums par ziedojumiem. It sevišķi mani uztrauc, ka tie vairs neienāk sociālajā jomā. Piemēram, ļoti nozīmīgu daļu pakalpojumu, kas saistīti ar paliatīvo aprūpi, palīdzību bērniem un vecāka gadagājuma ļaudīm, nosedza nevalstiskais sektors, kas dzīvoja no ziedojumiem. Jārisina šis jautājums.
Ir lielie nodokļu parādnieki, ar kuriem valsts netiek galā. Nupat arī lasām par kādu ēdināšanas uzņēmumu, kas bankrotē, tā norakstot parādus, bet darbu turpinās jau caur citu uzņēmumu.
Par to mēs jau pusgadu ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) runājam. Būs nozīmīgas reformas attieksmē un klientu apkalpošanā. Uzskatu, ka ar varas izrādīšanu, ar šefošanu mainīt nodokļu maksātāju paradumus nav iespējams. Tas iespējams tikai uz vienošanās, uz sadarbības pamata.
Viena no izmaiņām attieksies uz to, ka ir tā saucamais baltais saraksts, kur iekļautiem uzņēmumiem VID pievērš mazāk uzmanības, jo ar viņiem viss kārtībā, – nodokļu nomaksas ir lielā apjomā virs vidējā līmeņa. Šie uzņēmēji saņems principu "konsultē vispirms". Tālāk ir, kā jūs teicāt, gadījumi ar pārstrukturēšanu un shēmošanu. Tā būs zemākā kategorija, jo ir parādi un netiek maksāti nodokļi, – pret tiem tiešām jābūt attieksmei bez žēlastības, bez konsultēšanās vispirms. Atsevišķa kategorija ir cilvēki, kuri sāk uzņēmējdarbību, viņiem ir nepieciešama skaidrojoša, īpaši labvēlīga attieksme. Un vēl viena kategorija ir cilvēki, kuriem bijusi neveiksme biznesā, bet viņi mēģina atsākt. Pasaulē pilns ar piemēriem, kad tikai 15. vai 20. uzņēmums ir veiksmīgs, un cilvēki kļūst par ļoti lieliem nodokļu maksātājiem, lai arī pirms tam bijušas neveiksmes. Kas šeit jāņem vērā? Vai nu tu vienkārši aizver acis, pamet uzņēmumu, noshēmo kaut ko un dibini jaunu, vai arī izpildi visus likumus ar maksātnespējas procesiem, nokārto attiecības ar valsti un tad dibini jaunu uzņēmumu.
Tāpat tiks veidota īpaša konsultatīva padome, uzņēmēju ombuds, kur sadarbībā taps dokuments par to, kādas ir nodokļu maksātāju tiesības un kādi ir VID pienākumi. Tās sastāvā būs gan ierēdņu pārstāvji, gan mūsu sociālie partneri Darba devēju konfederācija un Brīvo arodbiedrību savienība, gan lielākais biznesa lobijs Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera. Šeit būtu nevis konkrētu sūdzību izskatīšana, bet diskusijas par sistēmiskām lietām.
Spilgts piemērs sistēmiskai problēmai, un droši vien tas skar arī nodokļu ieņēmumus, ir situācija ar taksometriem Rīgas lidostā. Šobrīd ieviesta jauna kārtība, tie, kas grib strādāt godīgi, pilda ļoti striktas prasības, bet tāpat ir kaut kādi vīriņi treniņbiksēs, kas izķer klientus nomaļus stāvošām mašīnām, un joprojām ir gadījumi, kad par braucienu līdz Rīgas centram ārzemnieki pārmaksā.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 30. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Scorseze
De Facto
kas dārzā