Kāda līdz šim ir bijusi situācija jūsu skolā – vai skolēnus vai darbiniekus ir skārusi infekcija?
Pandēmija mūsu skolu līdz šim ir mazliet skārusi. Tikai vienu dienu viena klase mācījās attālināti. Taču stresa tāpēc nav mazāk. Līdzko ieraugu nepazīstamu numuru savā telefonā, tā uzreiz satraucos – vai tikai tūlīt nepaziņos, ka kāds skolēns vai skolotājs ir saslimis ar Covid-19. Ja tā notiek, tad tikai sākas īsts riņķadancis – man jāapzina visas kontaktpersonas, jo, lūk, Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ir pārkrauts ar darbiem, tāpēc ātrāk un labāk to ir izdarīt man. Saprotu – viņiem nav viegli, bet man – vai man ir mazāk darba? To vienīgo reizi, kad saņēmu satraucošo informāciju, biju izgājis vakarā pastaigāties ar suni. Ko darīt – braucu atpakaļ uz darbu, sēdēju līdz vēlam vakaram un zvanīju, lai noskaidrotu iespējamās kontaktpersonas. Bet kur vēl citi papildu pienākumi: maskas, distancēšanās, dezinfekcijas līdzekļi, ēdināšana utt. Nedod die’s, ja kaut kas nebūs tā, kā noteikts priekšrakstos. Reizēm tā vien gribētu kādam no tiem bargajiem skolu un to direktoru kritizētājiem ieteikt paēnot mani kādu nedēļu, lai redzētu, kas tikai man nav jādara un par ko jāatbild. Turklāt visu laiku satraucoties par savu un padoto veselību. Tā kā mūsu skolā visas klases mācās klātienē, saslimšanas iespējas ir daudz lielākas nekā tur, kur sen jau viss notiek attālināti. Kā jūs domājat – vai mēs arī labāk nesēdētu "zūmā", neapdraudot ne savu, ne savu tuvinieku veselību?
Kā vērtējat nule pieņemto valdības lēmumu (saruna notiek 24. novembrī), kas paredz – skolā vienam bērnam klasē jāparedz vismaz trīs kvadrātmetri?
Biju domājis, ka lēmums būs cits: 5. un 6. klases turpmāk mācīsies attālināti. Tā vietā, lai pateiktu, ka slēdzam arī sākumskolas ciet, atbildība tiek uzlikta uz direktora pleciem. Šķiet, ka realitātes izjūta tiem, kas lemj, ir zudusi. Katrā ziņā tas viss nozīmē, ka es atkal varēšu pavadīt neskaitāmas stundas, domādams, kā labāk rīkoties, kā organizēt mācību procesu. Vissliktākais ir tas, ka par šādiem lēmumiem uzzinu tikai no masu medijiem, braucot mašīnā. Ja reiz tāda doma bija – kāpēc nepateikt jau iepriekš? Labi, neesmu es ietekmīgs politiķis, tāpēc manā viedoklī nav jāieklausās, taču tāda taustīšanās tumsā ir šausmīga. Kā es vispār varu kaut ko nebūt plānot, ja viss notiek šādā veidā. Var teikt arī tā – neizpildījām vasarā mājas darbu, lai gan zinājām, ka pandēmijas otrais vilnis nekur nepaliks. To tagad redzam, un tas ir godīgi jāatzīst. Un tas neattiecas tikai uz Veselības ministriju.
Sākotnēji bija domāts, ka šie noteikumi būs jāievieš jau 26. novembrī, bet nu termiņu pabīdīja uz 30. novembri. Lai vai kā – vai tas ir izdarāms tik īsā periodā?
Tas nav normāli. Manā skolā mācās ap 400 bērnu, klases platība ir vidēji 50 kvadrātmetru, tātad es tajā nevaru izvietot pat 20 skolēnu (klasēs ir 20–24). Vai es varu visus kā šaha figūras pārbīdīt no lauciņa uz lauciņu? Nekā citādi kā par ņirgāšanos attiecībā uz skolu direktoriem to nevaru nosaukt. Pēc principa – nu, uzdosim jums šādu uzdevumu, redzēsim, vai un kā tiksiet ar to galā. Brīnos, ka direktori vēl ir tik salīdzinoši mierīgi. Nolaižas rokas, mēģinot izpildīt visas tās prasības, kas gāžas pār manu galvu un manis vadīto kolektīvu. Vai būs vadlīnijas, konkrēti ieteikumi, kā to realizēt? Strādāt maiņās? Vienu grupu klasē, otru attālināti? Ir taču katram skolotājam sava kapacitāte, cik viņš spēj uzņemties papildu pienākumus. Skaidrs, ka arī vecāki neklusēs, katram būs savs viedoklis par to, vai tas der, neder, patīk, nepatīk. Mani nomāc arī šī neziņa, un man nākas teikt "nezinu" tik bieži, ka tas kļuvis par tādu kā ikdienas moto. Man vaicā: vai piektdien darīsim to un to? Bet es nezinu, kas būs piektdien, jo līdz tam kāds var būt saslimis vai atkal iznācis kārtējais lēmums, kas neļaus īstenot iecerēto. Tiem, kas māca attālināti, ir skaidrs – vismaz līdz 6. decembrim viss darbojas šādā modelī.
Bija taču trīs scenāriji, pie kuriem Izglītības un zinātnes ministrija ieteica pieturēties. Kāpēc tie vairs neder?
Jā, bija A, B, C variants, paredzot, ka pirmajā mācības notiek tikai klātienē, B – daļēji attālināti, C – tikai attālināti. Taču – nē, tos mēs atmetam kā nevajadzīgus, tā vietā – urrā! – ir kvadrātmetri. Es saprotu, ka krīzes situācijā jārīkojas ātri un izlēmīgi, taču cilvēcību nevajag pazaudēt. Un tas attiecas uz visiem. Turklāt bija taču uzstādījums ļaut katrai pašvaldībai lemt par ierobežojumiem, jo tā labāk pārzina situāciju savā teritorijā. Bet nē, tas tiek aizmirsts, tiek pieņemti citi lēmumi, un galu galā tāda rīcība rada haosu un vēl lielāku satraukumu. Pavasarī vismaz bija skaidrība, ko un kāpēc darām, bet tagad teju katru nedēļu mainās uzstādījumi. Jau tā mums ir virkne drošības pasākumu – aizsargmaskas, distancēšanās, dezinficēšana...
Ceru, ka attiecībā uz maskām, ja tās vajadzēs nodrošināt arī bērniem, tiks paziņots laikus. Jo jau tagad tiem trīspadsmitgadniekiem, kuriem noteikumi paredz nēsāt aizsargmaskas, ir problēma panākt, lai tās tiktu nēsātas ārpus klases telpām, lai tiktu laikus mainītas. Ja tās būs vajadzīgas jaunākiem bērniem – nezinu, kā to varēs izdarīt. Nav jau kur likties – tiksim galā arī tagad, tomēr gribētos laikus plānot darāmo, nevis ķert un grābt pēdējā brīdī.
Patiesībā šis laiks vēl vairāk nokaitē sabiedrību. Jau tā ir tendence mētāties ar pārmetumiem un meklēt vainīgos, it īpaši tas skar izglītības jomu. Un skola – tā taču ir pie visa vainīga! Turklāt interešu izglītība arī nedarbojas. Un tad radusies spriedze nereti pieņem tās nelāgākās izpausmes – no visām pusēm.
Attālinātā mācīšanās sākumskolas skāra jau pavasarī. Tātad pieredze ir, ja tagad atkal būs jāmācās šādā formātā. Kā vērtējat – kā jums izdevās organizēt mācību procesu?
Varētu teikt, ka veiksmīgi, bet ne izcili. Tomēr varam palepoties, ka mūsu skolas veikums, īstenojot attālinātās mācības, tika uzteikts valsts mērogā, iesakot mūsu pieredzi pārņemt arī citiem. Patiesībā tas viss ir komplekss risinājums – darbs ar vecākiem, pedagogiem, bērniem. Rezultāts ir atkarīgs no visu pušu sadarbības. Jautājums gan ir, vai mēs vēlreiz gribētu tam visam iet cauri un vai visi bērni ieguva vienlīdz kvalitatīvu izglītību. Noteikti – nē. Taču tas pats sakāms arī par klātienes mācībām – arī tās nenodrošina vienādus rezultātus.
Ja tomēr risinājumu papildu platības nodrošināšanai neatradīsiet un būs jāmācās visiem attālināti – kurš ir vājākais posms šā procesa nodrošināšanā – tehnoloģijas, pedagogi, vecāki?
Skaidrs, ka mācību saturu nevaram apgūt tādā pašā apjomā kā klātienē. Taču viens no visjūtīgākajiem ir sociāli emocionālais aspekts, proti, nespēja būt klāt katram bērnam, saprotot, kā viņam labāk palīdzēt. Esot blakus skolā, tu redzi un jūti, kas ar kuru notiek. Ja kādam ir sarežģījumi, problēmas, uzreiz reaģējam, runājam ar bērnu, piesaistām atbalsta personālu. Attālinātajā procesā, tiekoties Zoom vai kādā citā tiešsaistes platformā, to visu izdarīt nevaram.
Vecāki var būt gan labs atbalsts, gan arī liels pārbaudījums skolas kolektīvam?
Jā, ir gan vieni, gan otri. Un tie otrie spēj ļoti apgrūtināt skolotāju darbu, nepārtraukti to kritizējot. Kaut vai šādā jautājumā – vai bērniem attālinātajās mācībās tiek uzdots par daudz vai par maz? Taču jāņem vērā, ka tā mums visiem ir jauna pieredze un, protams, tiek pieļautas arī kļūdas. Bet tā taču ir jebkurā darbā! Atrast zelta vidusceļu nevar uzreiz. Ja redzi, ka cilvēks cenšas, dara, ir jāpiedod arī misēkļi. Jo diemžēl šobrīd – dari vai nedari, vēju dabūsi tik un tā. Un tad var zust vēlme darīt. Turklāt situācijā, kad esi pakļauts iespējai saslimt. Tad var gadīties kā tam Rīgas skolas direktoram, kuru, pirms vēl informācija bija pārbaudīta, jau izsunīja par to, ka it kā slims gājis uz darbu. Un tad teju tika secināts, ka visas skolas ir infekcijas perēkļi un tajās drošības pasākumi tiek ignorēti.
Tiem pedagogiem, kuri strādā attālināti, tiks piemaksas. Jūsu skolai tās ies secen, vai ne?
Diemžēl mani skolotāji nedabūs neko, jo visu laiku ir strādājuši klātienē. Viņiem taču nav ne papildu stresa, ne papildu pienākumu, ne veselas virknes noteikumu, kas jāievēro. Taču sliktākais tajā visā – tiek pretnostatīti skolotāji: vieni dabūs piemaksu, citi – ne. To nekā citādi kā par sanaidošanu nevar nosaukt. Kāpēc reiz par visām reizēm nevaram būt visi kopā?
Vai situāciju vēl vairāk neeskalē tas, ka šogad vairākās klasēs ienāca jaunais mācību saturs?
Negribas neko komentēt. Ticu, ka mērķi, sapņi, domas projekta Skola 2030 komandai bijuši labi. Izpildījums? Te varam likt daudzpunkti. Kur ir metodiskie materiāli, mācību līdzekļi? Tiem vajadzēja būt jau mācību gada sākumā. Neviens neko neteiktu, ja jau laikus mēs tiktu brīdināti, ka to nebūs noteiktajā termiņā. Tad jau jūlijā un augustā būtu pie 1. un 4. klases mācību satura vairāk piestrādājuši. Bet, tā kā cerējām, ka būs kur gūt ierosmi ekspertu izstrādātajos materiālos, tam neveltījām visus spēkus. Nu pienākušas teju gada beigas, bet vēl tikai gaidām, kad un kas būs. Tad nu katrs dara, kā uzskata par pareizu, un nav izslēgts – dabūs pārmetumus, ka nav gājis īstajā virzienā.
Te ir arī jautājums par atbildību.
Tieši tā. Ja es ko neizdarīšu, skaidrs, ka man nāksies par to atbildēt. Tad arī atzīšu, ka – jā, biju vainīgs un esmu pelnījis sodu. Katrai rīcībai ir sekas. To mēs mācām arī bērniem. Arī par neizpildītu mājasdarbu. Bet šajā gadījumā? Nav izpildīts uzdotais. Tā vietā, lai atzītu savu vainu, tiek solīts – būs tad. Ak nav? Nu tad pārceļam termiņu vēl uz priekšu. Ko gribu teikt? To, ka ar jaunā satura ieviešanu bija jāiepauzē, jo šogad tam nebijām gatavi.
To apliecina lielā steiga, kādā šis projekts tiek īstenots. Vai, piemēram, ir bijis pilotskolu pieredzes izvērtējums? Vai ir ņemti vērā to ieteikumi?
Tas ir viens jautājums, bet ir vēl virkne citu, uz kuriem man atbilžu nav. Ir kaut kādi informācijas fragmenti, kas pašam jāsaliek jēgpilnā teikumā. Tos liekot kopā, nereti šaubies – vai ir tā, bet varbūt nav? Un tad sāc sevi šaustīt, jo šķiet, ka esi palaidis ko garām.
Ņemot vērā visu jūsu teikto, nav brīnums, ka esat viens no retajiem gados jaunajiem skolas direktoriem. Jo, kā liecina informācija, Latvijā skolu vadītāju vidējais vecums ir 54 gadi, kas ir augstāks vecuma rādītājs nekā citās OECD valstīs.
Tiesa, kad 26 gados kļuvu par skolas direktoru, biju visjaunākais šajā amatā. Nu jau ceturto gadu esmu pie izglītības iestādes stūres, un izjūtas ir duālas. No vienas puses, man ļoti patīk šis darbs, kurā brīnišķīgi var redzēt sava darba augļus. Taču pēdējais laiks ir bijis ļoti saspringts un uzjundījis ne tās labākās domas. Tiek runāts par skolotāju pārslodzi un izdegšanu, bet vai direktoriem tā ir mazāka? Visu vasaru skolas vadības komanda nostrādāja bez atvaļinājuma, nu beidzot mana vietniece gribēja paņemt dažas dienas brīvas, diemžēl nāksies atteikt, jo, lūk, atkal ir jāmēģina pārkārtot skolas darbu.
Jāpateicas pašvaldībai, kas atbalsta mūs, piemaksā man un maniem vietniekiem, citādi būtu grūti izturēt tos visus dzirnakmeņus, kas ikdienā mūs maļ un maļ. Reižu reizēm uzdodu sev jautājumu: vai es gribu arī turpmāk tā dzīvot? Jo man neatliek laika vairs sev, savai ģimenei, vaļaspriekiem. Nē, ne šobrīd, ne arī tuvākajos gados netaisos pamest šo posteni, taču nevaru arī apgalvot, ka tas būs mans mūža darbs.
Vēl jau arī nekur nav pazudusi doma par skolas direktoru rotāciju, proti, ar viņiem varētu tikt slēgti terminētie līgumi. Pēc principa – lai neiesēžas krēslā par ilgu.
Šī ir ļoti interesanta tēma, un pavasarī par to arī skolu vadītāju vidū bija karstas debates. Esmu daudz par to domājis, bet man nav atbildes – vajag vai nevajag noteikt "direktorēšanai" konkrētu laiku. No vienas puses, esmu par to, ka direktoram savā krēslā nav jābūt mūžīgi. No otras puses, kāds būtu pareizais termiņš, kas būtu jānosaka šādam amatam? Vai tā kā Valsts prezidentam – divreiz četri gadi? Kā reprezentācijas figūrai, nosakot līdzīgas funkcijas kā valsts galvai? Tad jābūt skaidriem mērinstrumentiem, kā izvērtēt direktora darbu. Un godīgi to darīt, nevis pēc principa – savējam dosim atlaides, nesavējam – pēc pilnas programmas. Pieļauju arī, ka katram cilvēkam ir savi limiti, cik viņš spēj dot un paveikt, bet pēc tam iestājas rutīna. Arī es varbūt ar laiku konstatēšu, ka esmu piepildījis lielāko daļu savu plānu un palikušas tikai nianses. Tādā gadījumā, iespējams, tiešām vajadzīgs cits skatījums un spējas pacelt tās jomas, ko man nav izdevies izdarīt. Varbūt tad arī jāmaina darbavieta.
Taču rodas jautājums, vai jaunajā darbavietā es varu nākt ar savu komandu. Ar to es domāju vietniekus. Jo nav iespējams strādāt kvalitatīvi un ar pilnu atdevi, ja nav atbalstošu tuvāko kolēģu. Ko līdzēs entuziasma pārņemts direktors, ja pārējie viņam liks sprunguļus riteņos? Un vēl – tīri loģistikas ziņā. Es, piemēram, nule esmu iegādājies Siguldā zemes gabalu, jo plānoju savu dzīvi saistīt ar šo pusi. Ja mainīšu skolu, tātad arī dzīvesvieta jāmaina? Kur paliks mana sieva, bērni? Ja jābraukā uz darbu prāvs ceļa gabals? Kas segs šos tēriņus, vai arī no savas algas būs jāatvēl krietna artava ceļa izdevumiem?
Līdzīga situācija, kad tika cerēts – sakārtojot skolu tīklu, atbrīvosies skolotāji, kuri dosies strādāt uz tām vietām, kur viņi ir vajadzīgi. Piemēram, no Smiltenes novada brauks uz Rīgu.
Mūsu skolai ir paveicies piesaistīt vairāku tuvējo slēgto skolu pedagogus. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja tas notiek sava vai kaimiņu novada robežās. Tā, protams, ir utopija, ka bez darba palikušie pedagogi mēros garu ceļa gabalu vai pārcelsies uz dzīvi citur. Jo tas uzreiz prasa lielus izdevumus - dzīvokļa īre, mājokļa aprīkošana –, arī citas pārmaiņas nav mazsvarīgas – dzīvesbiedram jāmeklē darbs, bērniem jāmaina skola.
Galu galā – ja reiz bija tāda ideja, vajadzēja radīt mehānismus, lai to varētu īstenot, ne tikai pamest bumbiņu, lai tā nonāktu citu rokās un lai tie citi tad lauza galvu, ko ar to iesākt. Tā arī būtu jārīkojas attiecībā uz skolu direktoru rotāciju. Izsveram visus par un pret, izdarām savu mājasdarbu un tad nākam klajā ar priekšlikumiem. Es nesaku, ka nevajag pārmaiņas. Pats esmu ienācis skolā tieši tā – kā Iespējamās misijas pedagoģiskās programmas beidzējs. Bet tas, kā nereti tiek bīdītas dažādas reformas, liek brīnīties, kā tas tiek darīts.
Runājot par pedagogu vakancēm. Katra mācību gada sākumā tas kļūst par vienu no biežāk cilātajiem nozares jautājumiem un izglītības iestāžu direktoru galvassāpēm. Ko darīt, lai izglītības jomā ienāktu jauni cilvēki?
Trūkst ne tikai jaunu skolotāju, bet arī direktoru. Drīz tā kļūs par ļoti nopietnu problēmu, kad daudzi skolu vadītāji sāks iet pensijā. Jo ir svarīgi – jā, skolotāji, bet, ja nebūs enerģiska un radoša vadītāja, kas vada visu kolektīvu vienā virzienā, daudz kas aizies pašplūsmā, katrs rušināsies savā dārziņā, proti, priekšmetā, un ārpus tā galvu nebāzīs. Jo direktoram ir jāstāv un jākrīt par savu skolu – jādara viss tās labā. No viņa daudz kas ir atkarīgs. Ne velti ir teiciens par to, no kura gala zivs sāk pūt. Mums, ļoti iespējams, ir jaunākā vadības komanda un arī skolotāju kolektīvs Latvijā. Taču man nav atbildes, kas būtu jādara, lai jaunie vēlētos nākt uz skolu un to arī vadītu. Iespējams, ir vesels problēmu mezgls, kas atbiedē no izglītības jomas un kāpēc daudzi aiziet no tās, pat tik tikko gadu nostrādājuši.
Lai gan nevaru apgalvot, ka Latvijas izglītības sistēma kopumā un tās sniegtais zināšanu un prasmju līmenis būtu slikts, tomēr sabiedrības attieksme pret to ir visumā negatīva. Apmēram tāda – nu tai skolā gan notiek briesmu lietas! Ir jau zināma taisnība kādam policistam, kurš reiz radio intervijā teica, ka viņa rīcībā vismaz ir vesela sodu sistēma, lai uzturētu kārtību viņam uzticētajā teritorijā, bet skolā gan, kā viņš atzina, nevarētu strādāt, jo, lūk, tur direktoram nav teju nekādu ieroču. Un taisnība viņam ir. Nu nevelk Jānītis masku, lai gan viņam tas ir jādara. Ko es viņam varu izdarīt? Rīkojumu uzrakstīt? Parunāt? Kuram bērnam vai vecākam tas ir īpaši saistoši? Bet atbrauks pārbaude un mani sodīs, ja atklāsies šāds fakts.
Tas pats attiecas uz padotajiem. Kad pagājušā mācību gada beigās izvērtējām attālinātā mācību procesa rezultātus, kāda skolotāja man jautāja – bet kas būtu, ja es atteiktos strādāt tiešsaistē? Atbildēju, ka priecājos, ka viņa tā neizdarīja. Bet, ja viņa arī atteiktos strādāt "zūmā", es taču neatlaistu viņu. Tā ka, mazliet ironiski sakot, varu paļauties tikai uz savas personības šarmu, jo citu iedarbības mehānismu man nav.
Mūs mudina, cik iespējams, savus skolotājus atbalstīt. Piemēram, rīkot saliedēšanas pasākumus. Tādi līdzekļi nav paredzēti. Ko darām? Sametamies vai palēnām krājam.
Visu laiku tiek runāts par zemo skolotāja profesijas prestižu, ka tas būtu steidzami jāceļ. Vai piekrītat tam?
Tā taču nav! Es uzskatu, ka tā ir cienījama profesija. Tajā strādā cilvēki ar augstāko izglītību, zinoši, radoši. Nav tā, ka puse būtu atlaižami, jo diskreditē izglītības jomu un viņiem ir vienalga, kas notiek ar skolēniem. Jā, ir pa kādam ne tam labākajam pārstāvim, bet tā ir visās profesijās. Neviens taču nesaka, ka, lūk, ārsta profesija nav prestiža, tāpēc ka viens no viņiem nav bijis uzdevumu augstumos. Arī medijiem, protams, ir sava loma izglītības jomas tēla veidošanā. Ja televīzijā tiek rādīts antisižets par kādu skolu, vajag līdzsvaram rādīt arī labo. Jāsniedz viedokļu daudzveidība, nevis jāziņo tikai tad, ja kādu skolu slēdz, tajā nobriedis konflikts vai noticis kāds incidents. Nu nav tikai melns vai balts! Bet laikam jau jāpieņem, ka skola ir kā hokejs – visiem ir viedoklis, kā to vajag spēlēt.